Mental Asphyxia - Post a comment

November 28th, 2006

11:37 am - ***
Apsnigušas rudens lapas iedveš bailes.
Pagaidi, apstājies. Vai Tu neredzi? Kā asinslāses uz ādas.
Es redzu nežēlību, visas pasaules nežēlību šajās sejās. Savā sejā.
Visiem slepkavām ir mana seja. Un Tava. Un daudzu, daudzu citu grēcinieku sejas. Kāpēc tā notiek?
Kur viņi paliek, kad izdziest? Ir atbilde, ir. Es gribu būt tur.
Kopā. Man vajag zināt. Tāpēc.
Te nekad nebūs citādi, man šķiet. Vienmēr būs tik skaisti, bet nebaudāmi.
Pagaidi. Vai tad Tev tas nešķiet skaisti? Redzēt, kā viņas daiļajās acīs dziest dzīvība. Ne?
Tu neesi no mums. Jo mums patīk.
Būsi svētumā un gaismā. Noslīcis. Bet mēs - tikai nelaimes grēcinieki.
Vējš šalc. Dzirdi? Nē, vēl neaizej. Tas arī skaists.
Es zinu, ka piekrīti. No turienes nav atpakaļceļa - no tās vietas. No kurienes atklīst vējš.
Cik daudz, sasodīts, cik daudz. Cik daudz mirušo. Kritušo. Bez dzīvības.
Jā, ārprātīga nežēlība. Bet mēs tagad smaidām. Jo tā ir dzīve. Un Tu tajā tomēr esi.

Reply