Mental Asphyxia - Post a comment

July 18th, 2006

05:34 pm - Paliekot pie tā.
Pie mazākās vēja brāzmas žēli nočīkst vecās šūpoles virs lapām piebārstītās zemes. Ištar maigā roka skar ķēdes un ieķeras tajās. Meitene sašūpo kājas un šūpoles uznes viņu tais burvīgos debess augstumos, kas viņai tomēr paliek neaizsniedzami. Katrs kāju vēziens kā solis atpakaļ bērnībā. Tajā, kurai bija jābūt. Taācu Ištar vēl nespēj atcerēties neko no tiem laikiem. Tikai šupoles, kas aiznes viņu tālu prom no it visa.
Stingra, noteikta balss bez žēlastības sagrauj meitenes ilgas pēc pagātnes. Tagad viņa ievēro, cik daudz mirušu lapu visapkārt. Ištar jūtas kā kara laukā bez asinīm. Un viņa šoreiz ir daļa no stāsta, kas nav sācies un nebeigsies nekad. Tieši tāpat kā vienmēr pēc rudens pienāk ziema.
Es jau nāku. Es steidzos. Man tas nav vajadzīgs, bet es tik un tā steidzos pie tevis katrreiz kā tu mani sauc. Es nekad neesmu spējusi pretoties tavai visu varenai gribai, tavai balsij, kas nomāc pat stiprāko gribu. Es tevi vien vairs dēvēju par Māti.
Ištar joprojām ir grūti atbrīvot prātu no domām un ilgām. Tas katru reizi ir grūti par spīti vairāku gadsimtu pieredzei. Viņa neļaus Mātei laupīt to vienīgo, kas viņai vēl pieder. Viņa neļaus Mātei iznīcināt savas ilgas pēc aizmirstā. Un viņa taču tik daudzreiz ir to darījusi - atņēmusi pilnīgi visu. Beidzot Ištar aizdara aiz sevis milzīgos, čīkstošos vārtus un vienaldzīga apsēžas blakus Mātei uz akmens soliņa. Viņa vairs nespēj pretoties Mātes balsij, viņa ir pilnīgā tās varā, taču laikus paspējusi noslēpt vienīgo un visdārgāko, kas viņai bija.
Atrast. Nogalināt. Iznīcināt. Likt izjust vēl nepieredzētas sāpes. Nodot mūžīgām mokām. Nekad nekas nemainās. Jau gadu simtiem viens un tas pats. Cik ļoti vēl var mazgāt rokas svešās asinīs? Par nepaklausību - kas daudzreiz ļaunāks par nāvi, jo es taču esmu jau mirusi vairākkārt. Jā, visu nežēlīgākā Māte, es mūžīgi būšu uzticīga vienīgi tev.
Turpat blakus nodārd pērkons un nākamajā mirklī Ištar atmostas turpat uzsoliņa pilnīgi viena. Viņa vēl nemana, ka viņas daiļo seju rotā nelaimīgs smaids. Cik liels ir nožēlas mērs? Kaut kas lika viņai noprast, ka savējo viņa sen jau izsmēlusi.

Reply