|
March 20th, 2010
12:19 am
Man bija šķitis, ka Īvija bija mani izrāvusi no manas mazās, perfektās pasaules. Tas bija pirmais iespaids. Tad atnāca nojausma, ka viņa tomēr paglābusi mani no drošas nāves, ievirzīja mazliet nedrošākā nāves variantā, kas tomēr pieļāva dzīvību. Testa versija. Un tad es atcerējos, ka mana mazā pasaulīte bija tālu no ideāla. Pretējā gadījumā es nebūtu nokļuvusi tik tuvu mūža nogalei tā pašā sākumā.
Es biju atstāta tur uz nosalšanu, tas nebija nelaimes gadījums, protams, ka nebija.
Kad gāja bojā mana mīļā māsa, es vairs pati nemācēju tik labi paslēpt to, ko māku, jo pati vēl nezināju. Māsa Hētija zināja. Viņa bija sapratusi, cik "īpaša", kā saka Īvija, es esmu. Viņas mīlestība un attapība pasargāja mani no ģimenes un vēl plašākā ļaužu loka - sabiedrības uzmanības. Pēc viņas nāves, bija palicis vienīgi tēvocis un viņa bērni, kas par mani rūpējās. Es biju iegrimusi sērās, es nemanīju viņu izbrīna un vēlāk baiļu pilnos skatienus, es nemanīju gandrīz nekā, kas notika man apkārt, vienīgi vilkos cauri ikdienai, kā nepienākas darīt nevienam vienpadsmitgadīgam bērnam. Bet viņi pamanīja un nosodīja, no kā bija baidījusies māsa. Viņi devās ceļā. Un šajā ceļā man nebija lemts viņiem pievienoties. Mana ģimene atstāja mani drošai nāvei. Viņi dziļi ticēja. Un viņu ticība bija tas, kam bija mani jāpazudina.
Tagad man tikai jāizlemj, vai es gribu iesākt jaunu dzīvi, ko man piedāvā Īvija. Tiesa, ne tik perfektu, ne tik dzīvu dzīvi, kā man pienāktos. Vai varbūt es tomēr gribu, lai mani pāridarītāji saņem pelnīto. Atriebību.
Pagaidām es nezinu. Noglāstot Īvijas roku, es parādu viņai to, ko esmu nupat atcerējusies. Viņa ne brīdi neizmainās sejā. Viņas acīs neparādās skumjas vai līdzjūtība, uz ko cerēju. Gadsimti, iespējams, gadu tūkstoši ir dzēsuši spēju just līdzi tādiem sīkumiem kā asinsradinieku nodevība, nāve, mīļoto cilvēku zaudējums. Varbūt arī man lemts kādreiz tādai kļūt. Varbūt es to pat mazliet vēlos.
-Nē, mīļā. Tu to nevēlies. Tas ir vienīgais, par ko vēlos lūgt piedošanu. Es Tev esmu piešķīrusi lāstu, ko pati nīstu. Esmu devusi Tev ilgu dzīvību. Tas ir briesmīgākais, kas ar cilvēku var notikt. Tu pazaudēsi visus, ko mīli. Ikvienu. Skatīsies kā viņi nesteidzīgi mirst. Apbedīsi bērnus, mazbērnus un tā tālāk, līdz vairs nespēsi to izturēt. To Tu man piedod, to es nožēloju visvairāk.
-Bet es nevienu nemīlu,-es vienkārši teicu,-man neviena nav. It neviena, ko zaudēt.
-Ļaunākais ir tas, ka būs. Kādreiz atkal būs. Tu iemīlēsi, Tev būs ģimene. Īsta ģimene. Un Tu zaudēsi visu to. Pilnīgi visu. Varēsi vienīgi no malas vērot viņu ciešanas, bet nekad nespēsi būt viena no viņiem. Tu vienmēr būsi sveša starp savējiem.
-Nu tad es pacentīšos neiesaistīties ar dzīvajiem.
-Kā es ceru, ka Tev tas izdosies...
[To be continued]
|
|
|
|
