Mental Asphyxia - Post a comment

November 28th, 2009

07:52 pm - Sweet November
Kā gaistošas domas man sapnī seko viņas smiekli, viņas neatvairāmi atbaidošie smiekli. Viņa nemāk smieties, un tāpēc ir tik valdzinoša.
Tur, pie loga, ir vēl divi cilvēki, kuriem vienalga - viņiem acu priekšā ir visa pasaule uz māju jumtiem un vēl daudzas citas.
Es mostos un kliedzu, katru nakti. Viņi ir pieraduši, bet viņi nesaprot. Viņas smiekli ir tas, kas man laupīs miegu, bet viņi tos nav dzirdējuši. Opija vēsma izlīdzina apmulsumu. Viņi tagad nomet cigaretes un skatās, kā tās, kūpošas, krīt un krīt, un krīt pelēkā neona bezgalībā...un tad pagūst vēl absorbēt indi no otra elpas. Tie rituāli vienmēr šķiet skaisti, īpaši naktī, īpaši lēnām. Bet es neļauju aizvērt logu - lai aizkari plīvo. Vēss vasaras gaiss apskalos manas domas, amputējot pēdējās miega paliekas. Es apsēžos pie monitora, apžilbstu un dzeru aukstu kafiju, kas palikusi pāri no septiņiem vakarā. Rakstu vēstuli, izdzēšu, rakstu un izdzēšu, līdz beidzot saņemu spēkus rakstīt ar roku, ieliekot tur daļu dvēseles, padarot sevi viegli ievainojamu, bet absolūti iekārojamu. Ap rītu miegs atkal piemeklē mani kā nelabvēlīgs augonis, bet pirms tam es aizsūtu vēstuli un salieku savu dzīvību somās. Matus es pašpēšu izķemmēt vakarā, kamēr lietus glāstīs palodzes.

Koka mājās man patīk visvairāk jau tas, ka tās dienās ļauj gulēt, kamēr pa naktīm tās krakšķ kaitinošā pirmsnāves agonijā. Bet vakarā es varu pamosties ar sajūtu, ka man jādodas prom. Logs joprojām ir vaļā, jo tieši tik spēcīga ir mana griba, - aizkari plīvo un chukst. Pasmaidot pārmetu kājas pāri palodzei, pa ceļam paķerot ķemmi, un rūpīgi ķemmēju sarkanos matus, kas nupat cenšas saskaņoties ar vēju, it kā tiem būtu pašiem sava teikšana. Kā jau sacīju, rituāls, viens no tiem, kas vienmēr ir skaists. Viena no tām, kas vienmēr ir skaistas, jo tas ir mūsu darbs un mūžīgais pienākums. Dziļi dvēselē mēs to dievinām, pat tad kad dzejojam par to, cik tas viss ir grūti. Pēc pusstundas zem karsta ūdens lietavām un vēl mazliet, sasodīti skaista sieviete ar divām sasodīti smagām somām atstāj pieticīgo bēniņu dzīvokli, un tā esmu es. Pirms durvīm es, kā vēl aizvien, atskatīšos un sacīšu, ka vēl atgriezīšos. Izejot tumšā un vientuļā neona naktī, es domāšu par mājām un par viņu.

Reply