Pegijas · Lī · interjers

Te no vecāka ieraksta pēc kāda cita līdzīga pārdzīvojuma drošivien:
"
Vēl gribēju pateikt par mākslu. Pasaule pati par sevi ir postaža, neglīta vieta ar tieksmi uz sairšanu. Māksla (un tās visnominālākā forma ir spēt pamanīt šajā haosā kaut ko skaistu, nākamā - spēt to nosaukt par skaistu, un tā tālāk) - māksla tātad palīdz to kaut kā strukturēt, padarīt dzīvojamu. Visu, kas pasaulē ir jēdzīgs un dzīvošanas vērts, kāds iepriekš ir vispirms pamanījis (savā īpatnējā veidā, ar savu specifisko spēju pamanīt, un nevis tāpēc, ka nevarēja nepamanīt to, kas vienkārši ir), tad formulējis, un vēl jēdzīgāk - arī interpretējis. Nevis citu dēļ, bet sevis dēļ. Lai pats izdzīvotu šajā nestrukturētajā miskastē. Un runa nav arī par to, ka tā tiek radītas jaunas pasaules un jaunas jēgas. Netiek. Pasaule ir viena un jēga ir viena - to kaut kā stutēt ar saprašanu, lai tā tevi kā dubļu lavīna neaprij. Daži pamanās izdzīvot, lietojot patapinātus redzējumus (jo vairāk tādu ir, jo klišejiskāka kļūst forma, un mazāk noturīga pret sairšanu. Pasaule kā šķidra kaka iztek no formītes, kas to vairs nespēj saturēt kopā, un entropiski saplūst ar lielo kaku ārpus formītes, un drīz aprij formīti pašu.) Bet vēl vairāk ir to, kas nedz veido, nedz redz. Lūk, tāpēc tiek runāts par pelēko masu. Te tā visa ir. Ņem savu formīti un izdali no tās, ko gribi redzēt. Un tad mēģini to noturēt rāmjos, cik vien nepieciešams. Tādos īpašos, tikai pašam vajadzīgos.
"