Pegijas · Lī · interjers

kā sākās, tā beidzās. Margo koncis bija vesela izrāde. gan es to jutu, gan manas ceļabiedres tā uzstāja. spoži un nesavtīgi kā vienmēr. vakar neiespējamo lejputriju turpat pa ielu uz augšu gan notestējām tikai šodien un kompānijā, kas lielām acīm teicās pirmoreiz dzirdam par šādu akciju (ja jūs viņus zinātu, tad saprastu, ka tā var būt - dzīvot blakus un nezināt). nu neko. no balles filmas man vislabāk patīk intro, un to arī atķeksējām, bet tad iekritām dezinformācijā un sajaucām bastejkalna Neko ar cirku tātad, pie viena pazaudējot grupas integritāti. kopš tās vietas sākās paralēlā, paralēlā programma - pelmeņnīca nebija tik pārbāzta, lai tur neuzkavētos, plus alko iespaids pārgāja no melanholiskās fāzes dzīvi apliecinošajā, kā rezultātā notika komunikatīva saplūsme ar blakusgaldiņa mazgadīgajām frizieru arodskolas audzēknēm (abu dzimumu). aizvēros brīdī, kad maziņie mani svēti sašutuši laboja - tu, ko! karē nav frizūra, bet griezums!
turpat ap stūri uz pusstundu apturēja vēlviena ārpusprogrammas alternatīva - čello duets pie jāņa baznīcas vārtiem. labas klases profiņi, kuru repertuārs gan atsvieda atpakaļ melanholijā, kā rezultātā iepriekš sastādītais plāns ar dejām spīķeros tur pārvērtās par kontemplatīvu pasēdēšanu bez dejām. pulkstens kaut kur nosita to stundu, kurā sāk nākt miegs, bet pirms tā gribas kaut ko vēl, tāpēc ceļu uz gultiņu gadījās apvienot ar gobziņa tramvaja pēdējo reisu un vēlvienu garu un smagnēju interakciju ar augstākminētajiem frizieridiotiem.
nu ko? vēl pa akcijas drinkam mikrorajona spēļuzālē un ar otrajiem gaiļiem pa numuriem. un svētdiena pa kāju loģiski.