Pegijas · Lī · interjers


2. Jūnijs 2023

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Dienvidū piezagās izmisums. (No diendusas izrāva ļoti nikns gāziens; es dzīvoju pažobelē ar skārda jumtu. Turklāt pirms tam sapnī biju nonācis šaurā ejā starp padomju betona sētām (kaut kas līdzīgs ir Jūrmalas veloceliņa posmā starp Depo un Zolitūdi), kur man pretī nāca dusmīgs, dresētāju nomocīts, tāpēc visiem cilvēkiem atriebties gatavs zilonis.
Kādu brīdi apsvēru neiešanu uz praidu. Rīta delfu gabals, ko Jansone nošēroja, pārsteidzošā kārtā izrādījās traumatisks. Tieši saraksta dēļ, kuru tas autors, starp citu, publicē ne pirmo reizi. Es it kā saprotu intenci – "mēs neesam vieni, mūsu ir daudz" –, bet šoreiz tas kaut kā asāk lika justies vienam un kailam. Tieši praida priekšvakarā, uz kuru es arī kaut kādā ziņā vienmēr esmu gājis viens. (Nē, nē, es augstu vērtēju pirmo reizi, kurā Džims mani paņēma pie rokas, otru, kurā iejuku bariņā kopā ar citām draudzenēm, un tādu pašu trešo, bet tas viss bija spontāni, bez kopīgas gatavošanās, bez kopienas sajūtas un ar drīzu atgriešanos atkal savā vienatnē.) Tagad arī. Stulbi jutos jau tajā Propagandas ballītē. Kā tāds stalkeris, kur visi pa pāriem. (Turklāt Jurģis pirms tam vairākkārt atgādināja par +1 manā ielūgumā, bet bēdīgā kārtā tā draudzene, kura visbiežāk ir bijusi mana +1 šādos gadījumos, nesen piedzīvoja bojfrenda pašnāvību, un tāpēc nevar.)
Delfu saraksts visu saasināja arī tāpēc, ka tas ir mana rajona galvenais medijs. Es varu būt vis kaut kur izteicies, visādi dižojies utt, bet tas vienmēr ir tādās vietās, ko vidējais kaimiņš nepamana. Toties par varavīksnes masku ciema pieturā (2x14 eur Mozaīkas atbalstam pandēmijas laikā) uzrējienu un dunku sānos dabūju faktiski uzreiz. (Šeit jāpiebilst, ka esmu tēvocis piektā gadu desmita vidū.) Šogad esmu iepircis vēl visādus sartoriālus atribūtus visās krāsās, vienlaikus gan atbalstīdams visādas iniciatīvas, gan tiešām jusdams paļāvību un praidu, bet tagad nevaru saņemties un sashēmot rītdienas plānu: vilkt? nevilkt? Braukt ar taksi, lai ciemā ne ar vienu nav jāsastopas? Iet ar kājām visās krāsās, lai redz? (Tad tas būtu daudzreiz spēcīgāk par ieniršanu kopējā pulī uz to stundiņu centrā.) Kādam piezvanīt un pajautāt, vai un kā gatavojas? Un tādā garā.
Izgāju vakara pastaigā un pieredzēju šausmas: viss ciems neiecietīgā vienotībā (es gāju pretējā virzienā) plūda uz stadionu, kur izrādās, šovakar ir hokejistu koncerts (viņi laikam, pagastveču apmaksāti, tagad tūrē pa Latviju kā tādi gagārini pēc kosmosa).
Tas uzsita asini, un es nolēmu – nē, iešu visās krāsās visu ceļu, par spīti! Kā tas zilonis! (Lai gan tā nav tā sajūta, ar kuru patiešām gribētos iet praidā.)
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena