vēl viena metodes trūkuma blakne – neatceros, jo neseivoju linkus. Tūkstošgades mijā, kad sāku strādāt daudz maz pastāvīgus darbus, kādu brīdi birojā uz maiņām ar kolēģi lietojām vienu datoru, un atceros, ar kādu apbrīnu tur studēju viņas ekseļa failus, kuros tematiskās kategorijās ar atsaucēm bija sakvalificēts viss, ko viņa bija atradusi profesionālajā drukātajā literatūrā un tolaik vēl skopajā internetā.
Es labi atceros vizuālo. Tāpēc daudz ko ātri varu vēlreiz atrast grāmatās, vai pateikt, kur tas, ko vajag, bija pat tad, ja grāmata nav pa rokai. Un vēl es joprojām vis kaut ko ar roku pierakstu piezīmju grāmatiņās (un tad tur piedalās ķermeņa atmiņa), bet tie lielākoties ir iespaidi, nevis tieša atsauce uz avotu.
Taču tagad, kad lielāko daļu satura patērēju tīklā, reti kad varu pateikt, kur un kā nonācu pie viena vai otra fakta. Un diez ko nepalīdz pat, kā pašam šķiet, trenētā gūglēšanas prasme.
Viss tur atrastais (un iepazītais) drīz vien ir "tā kā sapnis, tā kā atbalss", bez fakta leģitimitātes, kuru kaut cik pamatot varētu precīzā vietā uzšķirta grāmata vai bloknots, bet nekādi nevar drīz uz jaunu serveri pārnesta vai pilnībā pārbūvēta mājaslapa. (Ja to kādā neticamā veidā atkal izdodas atrast.)
Es labi atceros vizuālo. Tāpēc daudz ko ātri varu vēlreiz atrast grāmatās, vai pateikt, kur tas, ko vajag, bija pat tad, ja grāmata nav pa rokai. Un vēl es joprojām vis kaut ko ar roku pierakstu piezīmju grāmatiņās (un tad tur piedalās ķermeņa atmiņa), bet tie lielākoties ir iespaidi, nevis tieša atsauce uz avotu.
Taču tagad, kad lielāko daļu satura patērēju tīklā, reti kad varu pateikt, kur un kā nonācu pie viena vai otra fakta. Un diez ko nepalīdz pat, kā pašam šķiet, trenētā gūglēšanas prasme.
Viss tur atrastais (un iepazītais) drīz vien ir "tā kā sapnis, tā kā atbalss", bez fakta leģitimitātes, kuru kaut cik pamatot varētu precīzā vietā uzšķirta grāmata vai bloknots, bet nekādi nevar drīz uz jaunu serveri pārnesta vai pilnībā pārbūvēta mājaslapa. (Ja to kādā neticamā veidā atkal izdodas atrast.)