Pegijas · Lī · interjers


17. Maijs 2017

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Viens no murgiem, kas frīkventi atkārtojas, kopš sevi atceros, ir ka ēkas ir ļoti bīstamas, bet visi cilvēki, kas tajās ir, to nezina. Tikai es. Bet arī tādā tādā kā vispārēja principa veidā, nevis konkrēti. Zinu, ka tās ir a priori bīstamas, bet kur katrā konkrētā ēkā bīstamība izrādīsies, iepriekš zināt nav iespējams.
Visbiežāk bīstamas ir kāpnes. Un neviens to nesaprot. Drošākais ceļš uz akrofobijas saasinājumu slēgtās telpās ir kāpņu šahta. Tā bieži izrādās ārkārtīgi dziļa. Margas - pārāk zemas, vai arī to vispār nav. Vai arī kāpnes ir pārāk stāvas. (Un neviens to neredz! Vai arī nedomā par to.) Tās pilnīgi noteikti ir slikti nostiprinātas, un sperot pirmo soli lejup, augstākais laids atdalās no pārseguma malas, un krīt, līdzi paraudams visus apakšējos. Tā ka tu ar vienu kāju jau esi pāri bezdibeņa malai. Un kāpnes ir ļodzīgas. Jo augstāk kāpj, jo ļodzīgākas.
Un tad ir daudzas paviršu celtnieku atstātas šahtas un caurumi pārsegumos, kurus gādīgas namamātes piesedz ar kājceliņiem vai paklājiem, lai ciemiņu priekšā nebūtu kauns. Pašas par to caurumu pamazām pavisam aizmirsdamas. Un es zinu, cik celtnieki mēdz būt pavirši un cik daudz attaisnojumu spēj atrast savai paviršībai. Un cik namamātes ir centīgas neērtu reāliju pasalaucītājas "zem paklāja". Un visi iesaistās šajā blefā - mīļā miera labad piever acis uz celtnieku neizdarību un namamātes bīstamo kārtības mīlestību. Bet caurums grīdā taču ir!
Un bīstami kakti. Pažobelēs un vāji izgaismotās vai pavisam aklās telpās. Neviens par tiem nedomā! Atkal kaunās varbūt vai arī nekad tur nelien. Visbiežāk tiešām nelien, tāpēc arī tos neredz, bet man kā profesionālim par tiem taču ir jāzina. Tāpēc es lienu un redzu, cik kakti ir bīstami.
Logi ir bīstami, jo piedāvā negaidītus skatupunktus. No pierastā skatupunkta bīstami atšķirīgus. Šī bīstamība gan man pašam ir visintiģējošākā. No adrenalīna lēciena loga priekšā es vismazāk baidos. Reizēm pat tieši pēc tā visvairāk tiecos. Pēc negaidīta skatupunkta provokācijas un bīstamības, kas tam piemīt.
Par balkonu un vienmēr slikti nostiprinātu vai stipri iepuvušu siju bīstamību ir pat kaut kā smieklīgi runāt. Cik acīmredzama tā ir. Un cik pierasts ir to neredzēt.
Runa, protams, ir par vecām mājām. Tās īstenībā ir vienīgās, par ko ir vērts runāt. Jaunajām vēl nav nedz rakstura, nedz biogrāfijas, tāpēc nav arī bīstamības. Plikas un plakanas un iepriekšparedzamas visas jaunās ēkas ir.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena