Mazliet kaitina visādu īsteno no malas vērotāju komentāri, ka tā saucamie multikulturālisti-liberasti un naciķi-protofašisti ir vienkārši divas uz sevi fokusētas, pašapmierinātas sektas, kurām vienkārši jāpārkāpj sev pāri un jāatrod ceļš uz saprašanos.
Pirmkārt, tādi komentētāji ir pirmie vispārinātāji, un vispārināšana ir vājš un reizēm pat nelietīgs paņēmiens. Turklāt nacionālisms un no tā drīz augošais fašisms sevi ir diskreditējis jau tik daudz veidos, ka pastāvīgā atgriešanās pie tā laikam tiešām ir cilvēka kā sugas evolūcijas brāķis vai starpposms vai vēl joprojām nepārvarētais imbecīlais sākums. Liberālos tikumus pārstāvošie arī mēdz būt un bieži ir visādi oportūnisti, reizēm arī atklāti mizantropi, tomēr ir grūti iztēloties tādu liberāli, kurš pie saviem uzskatiem būtu nonācis bez domāšanas un sevis pārvarēšanas.
Vēl ļoti grūti iztēloties, ka fašisti kādam savus uzskatus mēģinātu klāstīt maigi, saprotoši, iecietīgi vai kā maziem dumjiem bērniem, kas vienkārši jāpāraudzina, lai ar viņiem turpmāk varētu draudzīgi dzīvot kopā. Argumentēti pārliecināt sievieti par viņas vietu patriarhālajā sabiedrībā, gejus - par iešanu atpakaļ skapī, cittautiešus - par došanos prom uz vienalga kurieni, un tā tālāk, līdz pēdējais citādais būs konvertēts atpakaļ vai neitralizēts. Bet - atkal jau grūti iztēloties - ka tāds pēdējais citādais, ja beidzot katrs pats nesāk analizēt sevi, vispār ir iespējams.
Tā ka nekādas citas stratēģijas kā vien fašisma močīšanu es neredzu. Nespēju vairs iztēloties arī to ideāli loģisko, no pretrunām brīvo vērotāja īstenību, kurā droši un bez ietekmēm smīkņājot šo konfliktu varētu saukt par vienkārši kārtējo cilšu karu.
Pirmkārt, tādi komentētāji ir pirmie vispārinātāji, un vispārināšana ir vājš un reizēm pat nelietīgs paņēmiens. Turklāt nacionālisms un no tā drīz augošais fašisms sevi ir diskreditējis jau tik daudz veidos, ka pastāvīgā atgriešanās pie tā laikam tiešām ir cilvēka kā sugas evolūcijas brāķis vai starpposms vai vēl joprojām nepārvarētais imbecīlais sākums. Liberālos tikumus pārstāvošie arī mēdz būt un bieži ir visādi oportūnisti, reizēm arī atklāti mizantropi, tomēr ir grūti iztēloties tādu liberāli, kurš pie saviem uzskatiem būtu nonācis bez domāšanas un sevis pārvarēšanas.
Vēl ļoti grūti iztēloties, ka fašisti kādam savus uzskatus mēģinātu klāstīt maigi, saprotoši, iecietīgi vai kā maziem dumjiem bērniem, kas vienkārši jāpāraudzina, lai ar viņiem turpmāk varētu draudzīgi dzīvot kopā. Argumentēti pārliecināt sievieti par viņas vietu patriarhālajā sabiedrībā, gejus - par iešanu atpakaļ skapī, cittautiešus - par došanos prom uz vienalga kurieni, un tā tālāk, līdz pēdējais citādais būs konvertēts atpakaļ vai neitralizēts. Bet - atkal jau grūti iztēloties - ka tāds pēdējais citādais, ja beidzot katrs pats nesāk analizēt sevi, vispār ir iespējams.
Tā ka nekādas citas stratēģijas kā vien fašisma močīšanu es neredzu. Nespēju vairs iztēloties arī to ideāli loģisko, no pretrunām brīvo vērotāja īstenību, kurā droši un bez ietekmēm smīkņājot šo konfliktu varētu saukt par vienkārši kārtējo cilšu karu.