Krievu revolūcijas pirmajos gados, bet jūs to jau zinājāt, par latviešiem saukuši bezmaz visus, kas pildījuši "netīros", represīvos, īpaši riskantos uzdevumus un bezmaz visus dzeržinska čekistus saukuši par latviešiem. Latišs Kabanovs un čekists Kabanovs tajā laikā bijis jāsaprot kā sinonīms, nebrīnoties par to, ka uzvārds nav latvisks. Tāpat kā viduslaikos Krievzemē visus ārzemniekus saukuši par vāciešiem. Tāpēc jau revolūcijas pirmajos gados esot radies un vēlāk nostiprinājies mīts, ka Nikolaja II ģimeni noslepkavoja tieši latvieši.
2000. gadā sakarā ar pēdējā cara ģimenes kanonizāciju (reizē ar viņiem noslepkavoto ģimenes ārstu un trīs līdz beigām uzticamākos kalpus nekanonizēja) Gļebs Pamfilovs un Inna Čurikova uzņēma, varētuteikt, lielbudžeta filmu, kurā detalizēti rekonstruēts imperatora ģimenes pēdējais gads. Un tur, pie pašām beigām, apzinīgi parādīts, kā Upatjeva nama komandants (nabaga inženieris Upatjevs) komplektē šāvēju komandu, un kā vairāki čekisti ar latviešu uzvārdiem, kā tas tagad esot pierādīts, atsakās pildīt uzdevumu. Izņemot vienu, Celmsu, kas paliek ierindā.
Nav man nekāda mērķa reabilitēt latviešus. Esot bijuši arī tādi vecie latviešu revolucionāri, kas vēlāk lielījušies ar tādiem varasdarbiem, arī šo, kuros paši nemaz nav bijuši klāt. Lai izsistu kādu veterāna bonusu padomju sistēmā, un tamlīdzīgi. Vienkārši šodien tāds fakts pār ceļu pārskrēja. Reizē ar daudziem citiem faktiem. Atklāju, piemēram, vienu interesantu mākslas vēsturnieku, kas nodarbojas ar pret mākslu vērstu noziegumu pētīšanu. Domāju, vai nenoskatīties beidzot to Monuments Men, tāpēc vispirms izlasīju vienu otru kritiku. Un tas vēsturnieks, links pēc linka, mani ienteresēja vairāk par Klūnija produktu. Vispār tagad vairs nepārlecu dienas garumā no šķirkļa uz šķirkli vikipēdijā vien, bet eju uz tiem ārējiem atsauču linkiem arī. Un tad tālāk stakoju gūglē.
Gribu uz arhīvu; kaitina, ka internets ir tik viegls, ka kuram katram pa spēkam.
2000. gadā sakarā ar pēdējā cara ģimenes kanonizāciju (reizē ar viņiem noslepkavoto ģimenes ārstu un trīs līdz beigām uzticamākos kalpus nekanonizēja) Gļebs Pamfilovs un Inna Čurikova uzņēma, varētuteikt, lielbudžeta filmu, kurā detalizēti rekonstruēts imperatora ģimenes pēdējais gads. Un tur, pie pašām beigām, apzinīgi parādīts, kā Upatjeva nama komandants (nabaga inženieris Upatjevs) komplektē šāvēju komandu, un kā vairāki čekisti ar latviešu uzvārdiem, kā tas tagad esot pierādīts, atsakās pildīt uzdevumu. Izņemot vienu, Celmsu, kas paliek ierindā.
Nav man nekāda mērķa reabilitēt latviešus. Esot bijuši arī tādi vecie latviešu revolucionāri, kas vēlāk lielījušies ar tādiem varasdarbiem, arī šo, kuros paši nemaz nav bijuši klāt. Lai izsistu kādu veterāna bonusu padomju sistēmā, un tamlīdzīgi. Vienkārši šodien tāds fakts pār ceļu pārskrēja. Reizē ar daudziem citiem faktiem. Atklāju, piemēram, vienu interesantu mākslas vēsturnieku, kas nodarbojas ar pret mākslu vērstu noziegumu pētīšanu. Domāju, vai nenoskatīties beidzot to Monuments Men, tāpēc vispirms izlasīju vienu otru kritiku. Un tas vēsturnieks, links pēc linka, mani ienteresēja vairāk par Klūnija produktu. Vispār tagad vairs nepārlecu dienas garumā no šķirkļa uz šķirkli vikipēdijā vien, bet eju uz tiem ārējiem atsauču linkiem arī. Un tad tālāk stakoju gūglē.
Gribu uz arhīvu; kaitina, ka internets ir tik viegls, ka kuram katram pa spēkam.