Nesen iepazinos ar Jāni Krēsliņu. Viņš savukārt iepazīstināja ar savu tēzi par Latviju kā vienu no pavisam nedaudzajām, varbūt pat tikai vienu no divām valstīm pasaulē, ieskaitot Igauniju, kas radušās filoloģisku apsvērumu dēļ. Pēc tam uzgūglēju, un izskatās, ka tā tomēr nav ekskluzīvi viņa ideja, un par to runā daudzi akadēmiski trenēti trimdinieki ar VVF priekšgalā, bet tas tā - par to uzzināju no Krēsliņa. Tēzi viņš argumentēja ar to, ka par jaundibinātās valsts robežām noteica tās, kurās iepriekš valodnieki un etnogrāfi bija konstatējuši "latviskās" pazīmes - valodā un vēl šādās tādās tradīcijās. Bet galvenokārt valodā. Jo nekad iepriekš tiešām nekā tāda nebija bijis - ne administratīvi, ne "mentāli". Vidzemē ieklīdis kurzemnieks brīnījies par turienes eksotiku, Latgale proklamētās valsts sastāvā iekļauta ar bezmaz impērisku argumentāciju, jo līdz pēdējam brīdim pārliecība par tās nepiederību bijisi daudz spēcīgāka nekā par piederību. Dienvidigaunisko zemnieki sapratuši līdz pat Salacai, ja ne Piebalgas Gaujai. Tāpat Ziemeļvidzemes kārtību pazina līdz pusigaunijai. Krēsliņš atsaucas arī uz Hanzas laikiem, kad šejienas iedzīvotāju panākumus tirdzniecībā no Hāgas līdz Novgorodai noteikušas nevis kādas lingua franca zināšanas, bet gan konjunktūras izjūta. Piebalgas zemniekam nav bijušas identitātes grūtības Pēterburgas sabiedrībā. Bet Endzelīna-Mīlenbaha teorijas beigās uzvarējušas.
Man patīk šī tēze. Skaidrs arī, ka valodas mīlestības nevis kaut kādu politisku apsvērumu dēļ. Jo ticot, ka par savu labas dzīves un savas valodas kvalitāti ir atbildīgs katrs pats, nevis valsts vai tās tauta, es, man liekas, skaitos apolitisks. Vai ne?
Tāpēc man nav žēl to, kas mirst, jo nesaprot, kas apkārt notiek, bet tāpēc arī es neprasu, lai kāds mani valstsvārdā glābu no manis paša.
Jāpaceļ augšā kādreiz videnes laikā iegūtais Vēstures institūta izdevums Latvijas zemju robežas 1000 gados. Toreiz fanoju par plašajām vadošās pētnieces, antropoloģes Deņisovas (Demidovas?) vietējo kaulu uzmērījumu atskaitēm, un tikmēr varbūt palaidu garām valodas pētnieku argumentus. Vēl tikko impulsīvi (Čomskī) tiku pie promocijas darba Padomju Latvija 1918-1919 izdevuma. Domājot par to pašu, par ko te tagad cepās - preambulu un valsts valodas lietojuma normām. Vēl Krēsliņš teica, ka tā iepriekšminētā latviešu konjunktūras izjūta (izdzīvošanas mehānisms, starp citu), izriet no rakstu kultūras neattīstības. Un tiešām. Dokumentu, arī likumu, noforēšanas kultūra te ir zema. Joprojām daudz vairāk uzticības te ir klātienē sarunātam, ne rakstiski fiksētam gadījumam. Un tas neesot ne labi, ne slikti.
Es teicu, ka man nav problēmu ar latvietību sevī. Man tā ir tik monolīta, ka nemaz neprasās tikt formulēta. Viņš teica - jā, es zinu, man arī tā ir, bet tādi mēs esam: dzīvojam vienā mājā, bet nevis kopā, bet katrs pats par sevi.