Krietniem un dievbījīgiem cilvēkiem nakts murgi rādās kā zīme, droši vien, bet nekrietniem un citiem agnostiķiem - kā biedinājums visdrīzāk. Nu, lūk. Šovakar mans iespringums uz aktivitāti bija tieši sakarā ar vakar un aizvakarnakts šaušalām, sūds ar visu - zīme tā vai biedinājums. Bija pat brīži, kad es murgā sev teicu - pietiek, es to vairs nevaru izturēt, - un modos augšā, te trijos, te četros. Bet man ir bijuši arī tādi murgi, kad nekas it kā nenotiek - guļu savā gultiņā, sega kā sega, logs kā logs, pārējā tumsa kā tumsa, bet tik un tā baisi. Tāpēc arī, pamostoties vakar un aizvakarnakt, drošāk nekļuva. Esi vīrs, vai ne, es sev saku, bābu runas, bet mājāsbraukšanu tik un tā atliku, cik vien varēju, un tagad neiešu gulēt. Neko nelasīšu, neskatīšos, bet skatīšos uz to tur kamīna pagali, ne romantisku, ne dramatisku, visparastāko kokgabalu, un fokusēšos uz nomoda īstenību.