 | |
|
"Atgriešanās mājās. Mūsdienās plaši izplatīta aplama tradīcija pārvērš modernā Odisejā katru jaunekli, kurš viltojis kādu nieka vekseli, tāpēc iestājies ārzemnieku leģionā un pēc pāris gadiņiem, kļuvis mazliet vecāks, atgriežas mājās un stāsta raibu raibos stāstus. Dažs labs izklaidīgi iekāpj nepareizā vilcienā, aizbrauc uz Oberhauzeni un nevis Frankfurti, pa ceļam kaut ko piedzīvo - kā gan citādi - un, līdzko atgriezies mājās, bārsta tādus vārdus kā Kirke, Penelope un Tēlemahs." Skārda bungas |
|
| |
|
Ginters Grass velta pusotru lapaspusi, lai aprakstītu Marijas uzbūvi, seju, matus, gurnus, kājas, un tad atvainojas, jo modernai literatūrai tas nepiestāv, bet tad atvainojas vēlreiz, jo tā ir viņa pirmā lielā mīlestība, tā Marija. Tad tur ir daudz ēdiena, ko Macerats taisa, bet bez jebkādiem salīdzinājumiem. Vienkārši karpa ar krējumu un pētersīļiem, un kūpošs kartupeļu biezenis un vaniļas pudiņš, un Grefs, pedofīls, kas ir veģetārietis, tāpēc izvēlas nevis cepeša mērci (to sāļobrūno smalksteni, kas paliek pannā un sarecē), bet kausētu sviestu ar zaļajiem zirnīšiem, vai kad Freimane atlantīdā stāsta par Berlīnes pansijas saimnieci, kurai sūta vislabāko sviestu no Baltijas, vai kad Grass atkal lapas sākumā saka Normandijas baltmelnās govis miglainā pļavā, bet lapas beigās - vislabākais dāņu sviests, vai pat kad Murakami saka, ka apēd trīsstūra sviestmaizi ar tunci (bez kādiem salīdzinājumiem ar to, pēc kā tas garšo) un uzdzer malku (!) viskija, vai kad vedjmah saka, ka tikko to pašu izdarījusi lidostā, vai kad tēvs nogriež gabalu no speķa, ko te pieved kaimiņš, un saka, ka garšo kā bērnībā - es nezinu, es varu neko no tā visa nekad nebūt ēdis, bet kaut kāda garšas sajūta rodas. |
|