Jā, laikam noskatīšos vēlreiz Howl. Uz visu šeit apspriesto, bet vēl neapmeklēto dzejasdienu fona. Jo slinkums meklēt ko tematisku lasāmu, turklāt ir iegājies tā, ka dzeju es lasu kā izziņas nevis atslodzes literatūru. Velku līdzi ar pirkstu, apstājos, tinu atpakaļ. Kā ar zinātnisku darbu svešā disciplīnā pretstatā populārzinātniskai pārraidei par kādu nesavu, bet saistošu disciplīnu. Un nepīpēju dzeju lasot. Kā bibliotēkā pretstatā laptopam savā gultā. Bet tagad gribu pīpēt, tāpēc ņemšu vieglo, ekranizēto.