No Venēcijas suvenīrā man atveda kabatas pelnutrauku. Jancīgu tādu, 21. gadsimta. Sākumā pat nesapratu, kas tas tāds ir. Bet uzzinājis, uzlūkoju ar pateicību, nevis aizvainojumu, jo redzu tajā konkrētu kultūru: Džardīnī pīpēt brīv gandrīz visur, bet starp galdautiem un mauriņiem ne vienmēr pa rokai būs tērauda pelnutrauks, un kā tu metīsi zemē, ar Skārletu Johansoni runādams, pat ja viņa ir no amerikas pāķiem. Skaidrs, ka nemetīsi, eiropietis. Ieliksi činčiku savā šādiem piknikiem paredzētajā kabatas pelnutraukā.