Pegijas · Lī · interjers


13. Maijs 2012

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Neatceros, stāstīju jau vai nē, bet no visiem ciema grūtdieņiem vispamanāmākā jau kādu laiku ir tā, kurai ir fiksācija uz sabiedrisko transportu. (Man acīmredzot ir fiksācija uz grūtdieņiem, jo viņa nedod man miera. Vēl man nedod miera viena no operas tiltiņa ubadzēm, tā, ar kruķi, reiz pat apsvēru viņu izsekot - literatūras vārdā, protams; un bomzītis, kas mēdz sēdēt kasēs, un kuru nevar mest ārā tajās reizēs, kad viņš nopērk biļeti uz izrādi.)
Grūtdiene ar fiksāciju uz sabiedrisko transportu lielāko dienas daļu pavada vienā vai otrā ciema pieturā, un kad pienāk kārtējais autobuss, ilgi bakstās durvīs, tā kā kāpdama iekšā, tā kā griezdamās atpakaļ uz ārākāpšanu. Vairākas minūtes! Ja viņa novilktu to praķi, mēs droši vien redzētu milzu zilumus uz viņas pleciem un sāniem no daudzkārtējās iespiešanas durvīs (tā šoferi viņu steidzina - iespiesdami atlaisdami, iespiesdami atlaisdami.) Viņa tur ir no pirmajiem līdz pēdējiem autobusiem, un tracina šoferus abos virzienos. Mikroautobusos gan vairs neriskē kāpt-nekāpt. Tie šoferi, mēs zinām, ir īpaša tauta, un prot nolikt pie vietas pat tik fokusētus kā šitā.
Mana problēma ir rīta autobusi. Ja tie nekavē grafiku, arī es pagūstu uz darbu pēdējā minūtē, savukārt, kad kavēju, tad kavēju tik ilgi, cik ilgi grūtdienei ļauj stāvēt autobusa durvīs. Autobusi parasti ir pilni, bet tikai šoferis ar savu iespiešanu-atlaišanu un reizēm ar kliegšanu no kabīnes kaut kā reaģē. Pēdējā laikā trīs reizes esmu cēlies arī es, fašists, un gājis viņu izlikt ārā. "Man ir vienalga, ar ko grūtdieņi nodarbojas savās guļamistabās, kamēr viņi ar to neuzbāžas mums, normālajiem", es tajās reizēs acīmredzot paužu, redzot, cik iecietīgi par viņu neliekas zinis pārējie pasažieri, vai arī savā trulumā neredzot, cik skaisti skati tobrīd droši vien paveras aiz autobusa logiem. Pēdējā reizē, kad pēc tiešām ilgas bakstīšanās es viņu ar "ej taču, lūdzu, mājās" izgrūdu ārā, un uzsaucu šofera galvai no kabīnes "braucam!", viena vecene, autobusam uzņemot gaitu, sāka pilsoniski klaigāt: "pagaidiet, padažģiķe! Viņa skrien pakaļ, viņa tomēr brauks!"
Pizģec, es skaļi teicu, tātad grūtdienis patiesībā esmu es ar savu neiecietīgo jaukšanos šajā kārtībā.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena