Pegijas · Lī · interjers


5. Maijs 2012

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Redzēju šodien ciemos, plauktā, bildīti ar Voldemāru Zandbergu jaunībā. Vēl viens no tiem latviešu marloniem brando, ja vien jums ir tāpat, ka, ja saka Marlons Brando, tad ne jau sabrucis, resns vecis sava dēla tiesas prāvā nāk prātā, bet tas tur skaistulis baltajā ikoniskajā apakškreklā. Butkēviču un Pūcīti nav grūti iztēloties jaunus, jo Elpojiet dziļi šobrīd ir ierotējis hipsteru kanonā, bet vispār es daudz domāju par tradīciju attēlot cilvēkus tādus, kādi tie bija beigās, nevis pirms tam vai pa vidu (par neattēlošanu sākumā varu piekrist, jo kuram gan patīk sevi atcerēties tīnībā.) Atceros, ka pirmoreiz ar šo problēmu tieši tīnībā saskāros, lasot Feihtvangera Flāvija triloģiju, kurā jauniņa Nērona sieva nonāvējās, jo gribēja palikt atmiņās skaista. Pēc tam, es tiešām nezinu, kāpēc, pievērsu uzmanību grafiskajiem autoru portretiem literatūras hrestomātijās, kur tie visi bija bārdaini veči vai Anna Brigadere. Nākamais apgalvojums būs pa pusei pareizs jeb precīzāk - pusē gadījumu izrādījās, ka savus hrestomātiskos gabalus konkrētie autori bija radījuši jaunībā, un es lasot un satraucoties, lasot un domājot, kas viņi ir aiz tā visa, šķīru atpakaļ tos portretus, bet tur kaut kādi nopelniem bagātie nelaiķi, nevis tas glītais Pliekšāns no Pēterburgas vai vēl neprecējies, kautrīgs Igo. Un melanholisko valsi arī ne jau kāds senils plikpauris akadēmiķis no bronzas medaļas sacerēja.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena