Es mazotnē arī šo to radīju pats savām rokām, un jaunās dienās arī. Zīmēju un veidoju, izgriezu un līmēju, gāju teātra pulciņā un korī. Nerakstīju gan, bet tas tā. Nebija dots. Bet viss pārējais bija, un tas bija labi un pareizi. Nē, nu, kaut ko sasitu arī un citādi huligāniski uzvedos, kā jau pagalmā gadās, bet visa tā radošuma bija vairāk, tāpat kā visiem maziem cilvēkiem, kam ir augoša interese par pasauli un kaut kādas pārdomas par to, ko ar to un sevi tajā iesākt. Bet tagad jāsaka - cik labi, ka tas viss man bija padomju un pēcpadomju un pirmseiropas ierobežotībā, kurā, varbūt bērna naivuma dēļ, bet varbūt arī nē, nebija nekādas domas par to, ka šos darinājumus un pašdarbību kopumā varētu pārdēvēt par projektiņiem un laist tirdziņā. Es nezinu, kas tas ir par bacili, kas indē šodienas rokdarbniekus un pašdarbniekus ticēt, ka viņi par saviem adījumiem un locījumiem ir pelnījuši atalgojumu. Ar brīvo ekonomiku tam nav nekāda sakara un pat ar piepelnīšanos krīzes apstākļos nē, jo kas tā ir par brīvo ekonomiku, kurā, teiksim, filoloģijas maģistre lepni piedāvā savu kleino rokdarbu, prasīdama par to 60 latus, jo, redzi, iztērējusi tā tapšanā 6 stundas, bet ir tikai normāli mūsdienās prasīt 10 latus, pat vairāk, par roku darbu civilizētajā eiropā. Vai par kaut kādu apšaubāmu reciklējumu, bonusā tātad pietamborējot tam klāt ekoloģisko momentu. Un mans sašutums nav par to, ka šie darinājumi vairumā gadījumu netrāpa manā gaumē, bet kādā varbūt trāpa, vai ka es esmu neētisks principā un nepozitīvs, jo tas taču ir tik vajadzīgi un jauki. Jā, savā garāžā, bēniņos vai svētdienas skolā tas ir vajadzīgi un jauki, jo es pieļauju, ka darbs filoloģijas zinātnē nepiedāvā daudz iespēju precīza roku darba trenēšanai, bet uz smalku darbu trenētas rokas attīsta acumēru, acis vispār tieši no rokām aug un smadzenes no acīm savukārt, tāpēc šerloks holmss spēlēja vijoli, luijs sešpadsmitais vīlēja atslēgas, bet normunds šnē ir radiotehnikas amatietis. (Viņš gan profesionāli spēlē klarneti, bet gan jau tā radiotehnika kaut ko citu vajadzīgu trenē, jo mēs tomēr esam daudzkanālu). Iet ar to visu, ko mēs darām bēniņos, garāžas vai svētdienas skolās, uz tirgu nevis pārvērst iemaņas un idejas, kas šajā brīvajā laikā trenētas, profesionālos produktos un pakalpojumos - lūk, tas ir slimi. (Tā kā telefonā šo atpakaļ attīt ir kaitinoši neērti, jau zinu, bet atstāju nelabotu, ka kādu momentu esmu neprecīzi vai divdomīgi ietonējis, tāpēc tas jums jāapstrīd.)