Pegijas · Lī · interjers


20. Jūlijs 2011

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Kā tas notiek. Aizsēdējos krogā. Tad uznāca negaiss, tā ka laicīgi netiek prom. Kad negaiss beidzās, steidzos uz priekšpēdējo autobusu, bet nepaguvu. Nolēmu paieties līdz pēdējam. Izgāju vecrīgu, pārgāju tiltu, plūdu dēļ, redzēju, pēdējais kavēsies, un iekāpu bezmaksas tramvajā, lai īsinātu ceļu. Kaut kādā nesaprotamā sakarā mani ielaida otrajā vagonā, kuri šajā stundā parasti braukā slēgti. Mani vienu ielaida, kā zinādami. Un tur viņš bija. Sākumā patiesībā balss no nez kurienes. Bet tad izrādījās, ka no sutas dēļ atvērtās jumta lūkas. Uz tramvaja tukšā otrā vagona jumta bija kliedzošs kaķītis.
Smieklīga dzēruma akrobātika un ieķeksēju dzīvībiņu caur lūku salonā. Sākumā turpat arī biju nolēmis atstāt - gan jau atrastos kāda gādīga depo bāba. Bet viņš tik neatķeksējami ieķērās plecā, ka ar visu izkāpu arkādijas parkā. Tur, savukārt, viss vēl pilēja un pludoja, ka kur gan tur viņu atstāt. Vārnām par barību? Nesu līdzi uz robežu ielu, un, iedomājies, viņš pārstāja ņerkstēt. Un tad uz ģimnastikas ielu, jo autobuss negaisa palu dēļ kavējās. Bet tur suns no sētas izbēdzis, pašam bail. Nu, kā es viņu tā atstāšu! Paņēmu līdzi līdz galam.
Iedošu - ko tur - pieniņu, ielaidīšu pirtī, lai tēva suņi un visi bezskaitlīgie citi kaķi nenokož.
Baltmelns tāds. Gaumīgi baltmelns, un izskatās vesels. Nepārbaudīju, bet šķiet, ka puika. Ja izdzīvos, saukšu par Prici. Un tad jau redzēs.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena