īsi pēc tam, kad fjokla atdzēsās atpakaļ šeit (faktiski pusstundu pēc tam), iekāpām pie viņas pa logu tur.
nakts kā nakts, kurš tad tās labumus pēc tam var saskaitīt, bet vēlo brokastu kārtībā toties noskatījāmies tieši trīs filmas par būtību (jo pasakas vienmēr runā par būtību, un pat ne dažādiem tās aspektiem, bet tieši vistiešākajā veidā par viņu pašu, jeb mūžīgo labā/ļaunā cīņu) - bezgalīgo stāstu tātad, mio, mans mio, un ronju laupītāja meitu.
Lai skatīšanos nemotivētu tikai debila nostaļģija, kas nevienam no klātesošajiem nav raksturīga, pīppauzes bagātinājām ar zemsvītras piezīmju lasīšanu: mihaels ende, pēc kura stāsta motīviem taisīja pirmo filmu, ar rezultātu neesot bijis apmierināts un palūdzis savu vārdu sākuma titros neminēt. Par atteikšanos no autoratlīdzības internetos nekas nav teikts.
Abu otru filmu motīvu autore astrida lingrēne neko tādu nelūdza, sekojoši ar visu bija apmierināta (ko man personīgi nav grūti iztēloties, atceroties vienīgo viņas portretu, ko apzinos redzējis).
Bet vēl interesantāk par to, kas notiek uz monitora, saprotams, ir tas, kas notiek ar mums dzīvē. Piemēram, kopš tā laika, kad kā bērniņi skatījāmies uz citiem tādiem pašiem bērniņiem televizora ekrānā. Un jautājām sev: "vai viņi, būdami toreiz mūsu varoņi, varētu tādi būt arī šodien?"
Bezgalīgā stāsta bastians (puisītis, kas lasa), jeb precīzāk - viņa lomas atveidotājs (37) filmēšanos pameta jau zēna gados un tagad ir retrofototehniku eksperts losandželosā. Atrejs (39) arī filmēšanos drīz atmeta, ir izmēģinājis visādus sportus, bijis bārmenis n krogos, arī losandželosā, nēsā divas melnās jostas eksotiskos cīņas veidos (iztēlē zīmējas reizes, kad viņš tās jostas liek lietā pret pillā idiņiem, kas bārmenī atpazinuši androgīno varoni no kulta filmas).
Mio mans mio (ar to mums vispār bija izaicinājums sākumā, iebraukšanas nozīmē, kamēr noskaidrojās, ka tas skaitās psrs-zviedru-norvēģu kopražojums ar britu aktieru īpatsvaru). Tātad mazais mio (35) arī ir vilšanās šodien - jau piecpadsmito gadu viņš uzturas britu seriālā hollyoaks, un ir kādas šefīldas ēdnīcas īpašnieks (tas ir tas universāli muļķīgais sapnis par sava kroga atvēršanu, vai?)
Bet viņa izdarīgais partneris jum-jums ir izaudzis par Kristianu Beilu (36), un tagad, pēc filmas otrreizējas noskatīšanās (visas bērnības reizes skaitās kā viena) ar pārliecību varam apgalvot, ka Kristiana Beila spožo karjeru varam prognozēt jau no šīs visumā otršķirīgās fimas.
Ronja tādā ziņā irr vissarežģītākais gadījums, jo lai gan stāsts šķita iepriekš zināms, neko no tā nevarēja pazīt, jeb drīzāk varēja pazīt, bet nevarēja atcerēties, un arī varone tāda kā redzēta, tāda kā neredzēta, kā rezultātā vairākkārt iemigu un tikai šodien noskaidroju, ka pēc tam viņu (37) ar vēsturiski rekordlielu plusiņu skaitu 24 gadu vecumā ievēlēja zviedrijas parlamentā.
Toties visslavenākais no visu trīs filmu aktieriem - Kristofers Lī (šajā gadījumā melnais Kato, citos gadījumos līdzīgs amluā) nekad nav bijis jauns.
Ko no tā var secināt? Ka mūsu, plus/mīnus trīsdesmitgadinieku, bērnības varoņi ir šādi tādi gandrīz četrdsemitgadnieki.
nakts kā nakts, kurš tad tās labumus pēc tam var saskaitīt, bet vēlo brokastu kārtībā toties noskatījāmies tieši trīs filmas par būtību (jo pasakas vienmēr runā par būtību, un pat ne dažādiem tās aspektiem, bet tieši vistiešākajā veidā par viņu pašu, jeb mūžīgo labā/ļaunā cīņu) - bezgalīgo stāstu tātad, mio, mans mio, un ronju laupītāja meitu.
Lai skatīšanos nemotivētu tikai debila nostaļģija, kas nevienam no klātesošajiem nav raksturīga, pīppauzes bagātinājām ar zemsvītras piezīmju lasīšanu: mihaels ende, pēc kura stāsta motīviem taisīja pirmo filmu, ar rezultātu neesot bijis apmierināts un palūdzis savu vārdu sākuma titros neminēt. Par atteikšanos no autoratlīdzības internetos nekas nav teikts.
Abu otru filmu motīvu autore astrida lingrēne neko tādu nelūdza, sekojoši ar visu bija apmierināta (ko man personīgi nav grūti iztēloties, atceroties vienīgo viņas portretu, ko apzinos redzējis).
Bet vēl interesantāk par to, kas notiek uz monitora, saprotams, ir tas, kas notiek ar mums dzīvē. Piemēram, kopš tā laika, kad kā bērniņi skatījāmies uz citiem tādiem pašiem bērniņiem televizora ekrānā. Un jautājām sev: "vai viņi, būdami toreiz mūsu varoņi, varētu tādi būt arī šodien?"
Bezgalīgā stāsta bastians (puisītis, kas lasa), jeb precīzāk - viņa lomas atveidotājs (37) filmēšanos pameta jau zēna gados un tagad ir retrofototehniku eksperts losandželosā. Atrejs (39) arī filmēšanos drīz atmeta, ir izmēģinājis visādus sportus, bijis bārmenis n krogos, arī losandželosā, nēsā divas melnās jostas eksotiskos cīņas veidos (iztēlē zīmējas reizes, kad viņš tās jostas liek lietā pret pillā idiņiem, kas bārmenī atpazinuši androgīno varoni no kulta filmas).
Mio mans mio (ar to mums vispār bija izaicinājums sākumā, iebraukšanas nozīmē, kamēr noskaidrojās, ka tas skaitās psrs-zviedru-norvēģu kopražojums ar britu aktieru īpatsvaru). Tātad mazais mio (35) arī ir vilšanās šodien - jau piecpadsmito gadu viņš uzturas britu seriālā hollyoaks, un ir kādas šefīldas ēdnīcas īpašnieks (tas ir tas universāli muļķīgais sapnis par sava kroga atvēršanu, vai?)
Bet viņa izdarīgais partneris jum-jums ir izaudzis par Kristianu Beilu (36), un tagad, pēc filmas otrreizējas noskatīšanās (visas bērnības reizes skaitās kā viena) ar pārliecību varam apgalvot, ka Kristiana Beila spožo karjeru varam prognozēt jau no šīs visumā otršķirīgās fimas.
Ronja tādā ziņā irr vissarežģītākais gadījums, jo lai gan stāsts šķita iepriekš zināms, neko no tā nevarēja pazīt, jeb drīzāk varēja pazīt, bet nevarēja atcerēties, un arī varone tāda kā redzēta, tāda kā neredzēta, kā rezultātā vairākkārt iemigu un tikai šodien noskaidroju, ka pēc tam viņu (37) ar vēsturiski rekordlielu plusiņu skaitu 24 gadu vecumā ievēlēja zviedrijas parlamentā.
Toties visslavenākais no visu trīs filmu aktieriem - Kristofers Lī (šajā gadījumā melnais Kato, citos gadījumos līdzīgs amluā) nekad nav bijis jauns.
Ko no tā var secināt? Ka mūsu, plus/mīnus trīsdesmitgadinieku, bērnības varoņi ir šādi tādi gandrīz četrdsemitgadnieki.