par aktuālo laušanos svešās durvīs
man šoziem regulāri atslēdza telefonu, tāpēc visu, kas sarunājams, lūkoju izdarīt caur skaipu, draugiem un ēpastiem (retajās reizēs, kad tiku pie tīkla), un citos jautājumos paļauties uz atmiņu.
tā vienvakar bija sarunāts aiziet pie Eves.
kaut kā tiku līdz pareizajam namam, bet nebiju drošs par īsto kāpņutelpu. pa otrā stāva logu virs ieejas (jeb tieši tur, kur pēc atmiņas no pagājušās reizes atrodas Eves virtuve) spīdēja tieši tāds ledusskapis ar puķopodiem uz tā. sāku ne visai trāpīgi mest pa logu ar sīkām trotuāra škembām, līdz mani pārtrauca pie ieejas pienākusi slāvu tante. Vai es droši zinot, ka gribu tikt iekšā, viņa jautāja, un saņēmusi dedzīgu apstiprinājumu, laipni palaida mani pa priekšu kodētajās durvīs.
Uzjozu otrajā stavā un zvanījos pie durvīm. Dušā drošivien, nodomāju, kad pēc vairākiem zvaniem neviens nenāca atvērt. stipri pieklauvēju, bet atkal nekā.
Pasoriļis s devuškoi? - jautāja slāvu tante caur aizdusu, lēnā garā mani panākusi. (tātad kāpņutelpa ir īstā un dzīvoklis arī, ja jau kaimiņiene tik trapīgi novērojusi, nodomāju).
Da ņet, vot, telefonu atslēguši, nevaru pabrīdināt, godīgi atbildēju.
ņemiet manu, tante teica krieviski.
dziļi viņai pateicos un sāku neveikli ievadīt Eves numuru tantes telefonā, kas iesaiņots plēvītē, lai nenobružājas un vispār neērts, kā jau ēriksons. Tante vēlreiz pieteicās palīgā, paņēma atpakaļ savu klausuli un teica - praģiktuiķe nomer.
tas izdevās un Eve atsaucās.
Teicu, lai laiž iekšā, ja jau ir mājās (viruves logā gaisma, kā nekā).
Kur tu esi? Eve jautāja. Aiz tavām durvīm, pie tāda-un-tāda dzīvokļa. Laid iekšā ātrāk, es te tavu kaimiņieni jau esmu nomocījis ar mūsu problēmu.
tā vienvakar bija sarunāts aiziet pie Eves.
kaut kā tiku līdz pareizajam namam, bet nebiju drošs par īsto kāpņutelpu. pa otrā stāva logu virs ieejas (jeb tieši tur, kur pēc atmiņas no pagājušās reizes atrodas Eves virtuve) spīdēja tieši tāds ledusskapis ar puķopodiem uz tā. sāku ne visai trāpīgi mest pa logu ar sīkām trotuāra škembām, līdz mani pārtrauca pie ieejas pienākusi slāvu tante. Vai es droši zinot, ka gribu tikt iekšā, viņa jautāja, un saņēmusi dedzīgu apstiprinājumu, laipni palaida mani pa priekšu kodētajās durvīs.
Uzjozu otrajā stavā un zvanījos pie durvīm. Dušā drošivien, nodomāju, kad pēc vairākiem zvaniem neviens nenāca atvērt. stipri pieklauvēju, bet atkal nekā.
Pasoriļis s devuškoi? - jautāja slāvu tante caur aizdusu, lēnā garā mani panākusi. (tātad kāpņutelpa ir īstā un dzīvoklis arī, ja jau kaimiņiene tik trapīgi novērojusi, nodomāju).
Da ņet, vot, telefonu atslēguši, nevaru pabrīdināt, godīgi atbildēju.
ņemiet manu, tante teica krieviski.
dziļi viņai pateicos un sāku neveikli ievadīt Eves numuru tantes telefonā, kas iesaiņots plēvītē, lai nenobružājas un vispār neērts, kā jau ēriksons. Tante vēlreiz pieteicās palīgā, paņēma atpakaļ savu klausuli un teica - praģiktuiķe nomer.
tas izdevās un Eve atsaucās.
Teicu, lai laiž iekšā, ja jau ir mājās (viruves logā gaisma, kā nekā).
Kur tu esi? Eve jautāja. Aiz tavām durvīm, pie tāda-un-tāda dzīvokļa. Laid iekšā ātrāk, es te tavu kaimiņieni jau esmu nomocījis ar mūsu problēmu.
īsi sakot, Eve dzīvo blakusdurvīs un trešajā stāvā.
Nu skrieniet, nelieciet gaidīt, tante teica krieviski, un nopūtusies, kāpa augstāk.