Kādreiz videnē es sev mēdzu pierakstīt tādu jūtelību, kurai sāp katrs aborigēna samītais zālesstiebrs austrālijā (tur, otrā pasaules malā), turklāt pusaudža cinisms kā maska, saprotams, ar to nav nekādā pretrunā. Domāju, ka šitā ezotēriskā tufta vismaz pirmās daļas sakarā ir laimīgi pārgājusi, bet nē. Vēl tagad zosāda neatlaiž, kad tikko mājās nākot, saminu kādus simtpiecdesmit gliemežus tajā tumšajā divsimtsmetru posmā. Kā pa kauliem staigāt, ziniet, un pie katra pa vienam bļaģ, no kā visi ciema suņi trakoja. Ne iešana uz pirksgaliem, ne izmisīga apstāšanās uz cigaretes garumu nevienu neglāba. Neko nelīdz arī cinisma pilna atgaiņāšanās, ka tā ir viņu karma, nevis manējā.