Mazo simamuru (jeb simamuru mazotnē, nevis kā te daži piemin savas atvases, saucot tās pašu nikos+ mazais vai juniors utml) dziļi aizkustināja multfilma (tā šo mākslas virzienu sauca padomju tv programmās) par kumeliņu, kas pa ceļam pie vecmāmiņas Saulītes (zirgiem vārdus nereti dod kādas raksturīgas fiziskas pazīmes sakarā) paspēja paciemoties pie visiem, tikai par vecmāmiņu aizmirsa.
Simamuras vecmāmiņai šodien 77, viņa noteikti tāpat gaida ar kūkām, bet simamuram taču iepriekš sashēmota svarīgā Sabiedriskā dzīve! (multfilmai līdzīgi sāpīgu iespaidu simamurā radīja griškoveca suņa apēšanas stāsta kulminācija, kurā viņš vizualizēja, kā kāda randoma vladivastokas vecmāmiņa vakarā uz lieveņa ar bļodiņu rokā sauc savu pazudušo šariku). Tāds, lūk, paradokss.
Simamuras vecmāmiņai šodien 77, viņa noteikti tāpat gaida ar kūkām, bet simamuram taču iepriekš sashēmota svarīgā Sabiedriskā dzīve! (multfilmai līdzīgi sāpīgu iespaidu simamurā radīja griškoveca suņa apēšanas stāsta kulminācija, kurā viņš vizualizēja, kā kāda randoma vladivastokas vecmāmiņa vakarā uz lieveņa ar bļodiņu rokā sauc savu pazudušo šariku). Tāds, lūk, paradokss.