Pegijas · Lī · interjers


21. Jūlijs 2008

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
neatceros, droši vien vēl neesmu stāstījis par savu ļauno sapni-ceļojumu uz 30-to gadu Latviju, sakārtotu un safrizētu kā šveici, kurā galvenais labklājības priekšnoteikums ir Viens, neapstrīdāms viedoklis par visu un jebko, un kā mani par Vadoņa kritiku gandrīz nožmiedza (paguvu pamosties) tautiski ģērbti latvieši.

Oficiālajai Latvijai ir neapstrīdams varonis Meierovics (ideāls piemērs arī tāpēc, ka paguva aiziet bojā, pirms diskreditējās un pirms oficiālā vēsture tika sarakstīta) un piemēram, neapstrīdāms antivaronis Niedra (un nevis Vilis Lācis vai Augusts Kirchenšteins, utml, tieši tā paša iemesla dēļ, kas Zigfrīdu dara par varoni).

Faktiski visas pēdējo 20 gadu debates par Meierovica bulvāri Rīgā ir ierēdniecības mazspējas rādītājs, jo par Valsts Simboliem nedebatē, vai arī no jauna izdebatē par visu, karogu, himnu un galvaspilsētu ieskaitot, un šogad svin Valsts 17-to nevis 90-to gadskārtu.

p.s. izslēgšu tagad īdošās iekšas ar kādu devu smagās ķīmijas, paņemšu fļagu un iešu uz šito-te fimu

* * *
Stāsts par Rišāru. O.
Neskatoties uz visu to tuftu, ko te, cibā, dzen dāmas un kungi, tankistes un geji, un tamlīdzīgi, es neesmu sastapies ar tādu beznosacījumu kniebiena iespējamību. Blakus tam uzreiz paziņoju, ka manu niecīgo pieredzi es nepieņemu kā pretargumentu. Par to arī filma. Un svešā meitene, kura mani pēc seansa aizveda līdz teātra bāram savā jaunajā, smaržīgajā auto, ir tam dzīvs apliecinājums.
* * *

Iepriekšējā diena · Nākošā diena