Zinkapēc man tomēr patika Lauru pasākums? Vēl tagad nav pārgājusi maigā sajūta kātojot mājup pa ernestīnes, olgas un lavīzes ielām pirmajā gaismā, kur migla ir nevis visur bet tikai vārtrūmēs, tajā kokgrieztajā pseidobarokāli vērpto kolonnu portikā, zem lieveņu uzjumteņiem, ap tornīšiem, pildrežģu zelmiņiem un mansardiem tā itkā tās būtu izbalējušas gravīras no deviņpadsmitā gadsimta enciklopēdijām pirms zīdpapīrs pāršķirts, tieši tik izrautas no jebkāda kakbi šeit-un-tagad konteksta, cik vispār viens cilvēks ir spējīgs tādu nosaukt.