bija Tāds stāstu vakars, kādu iztēlojas seno laiku būdiņās pie skala gaismas, lauskim gar pakšiem grabinot. Elektrība tiešām pazuda un palodzi raustīja kaut kāda mistiska brāzma, par ko šodien vairs nav nekādu liecību. Ēriks sēdēja vienīgajā krēslā, pārējie tupus guļus uz paklājiņiem pie viņa kājām, šnabi un moldāvu heresu padeva uz riņķi klusiņām un pildīja glāzēs tik uzmanīgi, lai kakliņš pret maliņu nešķindētu - tādi blakustrokšņi neiederētos realitātē, kurā ieveda Ērika tembrs un hipnotiskās švīkas, kas vēl ilgi dega gaisā tajās vietās, kur caur tumsu bija gājusi cigarellas uguntiņa. Meitenes rāvās tuvāk puikām izbailēs skatīdamās kaut kur melnumā aiz Ērika muguras, kur milzu lēcieniem, brēkdams kā mazuļi, ko pats dzīvus apēdis, tuvojās dienvidus spoks no Goijas bezmiega, bet puikas ciešāk apskāva meitenes, bažīgi lūkodami glābšanās ceļus, jo aizmugurē vairs tikai aiza, bet trīsmetrīgais ķēms ar mataino ģīmi un sikspārņa spārniem tuvojas pār klajumu tieši Alikantes pusē.