Kaut kas ar mani pa nedēļu prom no pienākumiem un publikas ir noticis tāds, kas jāatzīmē, lai rīt to nepadarītu par nebijušu. Un sajust to var tikai šitā izejot atkal ārā. Ja klubā (es agrāk lietoju eifēmismu krogs, mēģinot iedot tam plakanajam primitīvam tādu skumjā dzērāja dziļumu, kam ir savs neaizvietojams kakts katrā tādā vietā, kaut gan īstais vārds ir klubs ar visu tajā ietverto provinciālismu, trulo krutumu kā piederības zīmi un reizē neobligātumu) šonakt sarīkotu reidu un mani savāktu līdzi uz toksikoveneroloģiskajām pārbaudēm ak cik cildens un pārāks es būtu. Tik tīrs naivs un nevainīgs blakus puņķiem un liekulīgai nožēlai. Skaidrs, ka es klubā nebiju pēdējo reizi, bet ir tāda nekonkrēta sajūta, ka tā kā agrāk vairs nebūs.