Vienu ziemu pa lapsas pēdām uzkāpu kalnā. Lejā lielākoties egles, bet augšā ozoli. Pēc tam noskaidrojām, ka tur senāk bijusi krīva pils, ko jaunā vara likusi mierā (virsaiša kalnā tagad antena, bet arī to toreiz nezkāpēc saudzēja). Šaurā strēķī starp kalnu un nieres (zivs?) apveida ezeru blakus aug tādi koki, kas parasti blakus neaug (tā pārsteigti teica sirmais mežsarga dēls, es jau neko no tā nesaprotu). Toties ir tāda universāla uztveres īpatnība, ka "iekšpusē" telpa sķiet lielāka (x1.2 apmēram) nekā ārpusē. Šeit koeficients ir ar kāpinājumu, kas ietver visu pasauli. Tas tāpēc, ka te nav iespējama "no ārpuses" pozīcija. (tie kas, šo vietu apdzīvo kopš krīva aiziešanas, neko nav mainījuši, vien pielāgojušies). Tāda "es-centrs" efekta nav nevienā katedrālē un nevienā pilsētā (jo tās taču pavisam citam uzdevumam iekārtotas).
