tas kaut kādā ziņā ir tipiski, tikai es nezinu, kādā.
lūk, piemēram, doktors živago.
Es, teiksim, intuitīvi saprotu, ka var mīlēt reizē gan sievu, savu bērnu māti, gan to otru sievieti (un mani pat kaitināja tas, cik viltoti izklausījas vēlāka taisnošanās vienā mazā rindkopā, ka Laru mīlēt - tas ir tāpat kā dzimteni).
Tātad, živago atzīst, ka mīl abas, katru pa svojemu, dabiski, bet sirdsapziņas mocīts atvadās uz mūžu no mīļākās, kurai, starp citu, nav ne reizi kā vīrietis pieskāries (un kura, kā izskatās līdz tam bridim grāmatā, neko par viņa jūtām i nenojauš), tad viņu sagūsta partitzāni un uz diviem gadiem aizrauj ellē ratā sibīrijas taigā pilsoņu karā, kur viņš pieredz visas kara šausmas un šādā kontekstā i necer savējos vairs dzīvus sastapt, bet ja cer, tad lūdz dievu, lai kāds par viņiem parūpētos. Tad aizbēg no gūsta, pusotru mēnesi badam un nāves briesmām spītējot kājām noiet, nu piemēram, 3000 km cauri visai taigai atpakaļ līdz mīļotās durvjupriekšai, atrod viņu sveiku un veselu, bet ne tobrīd mājās, nolemj viņu sagaidīt, sāk kurt krāsni, pamana uz malkas pagales sagādes zīmogu, kas nozīmē, ka Lara pieņemusi kāda gluma labdara palīdzibu (kas ir tik saprotami! tādos apstākļos butu pašnāvnieciski to nepienemt) un nodomā pie sevis:
"vot, bļaģ, mauka!"
lūk, piemēram, doktors živago.
Es, teiksim, intuitīvi saprotu, ka var mīlēt reizē gan sievu, savu bērnu māti, gan to otru sievieti (un mani pat kaitināja tas, cik viltoti izklausījas vēlāka taisnošanās vienā mazā rindkopā, ka Laru mīlēt - tas ir tāpat kā dzimteni).
Tātad, živago atzīst, ka mīl abas, katru pa svojemu, dabiski, bet sirdsapziņas mocīts atvadās uz mūžu no mīļākās, kurai, starp citu, nav ne reizi kā vīrietis pieskāries (un kura, kā izskatās līdz tam bridim grāmatā, neko par viņa jūtām i nenojauš), tad viņu sagūsta partitzāni un uz diviem gadiem aizrauj ellē ratā sibīrijas taigā pilsoņu karā, kur viņš pieredz visas kara šausmas un šādā kontekstā i necer savējos vairs dzīvus sastapt, bet ja cer, tad lūdz dievu, lai kāds par viņiem parūpētos. Tad aizbēg no gūsta, pusotru mēnesi badam un nāves briesmām spītējot kājām noiet, nu piemēram, 3000 km cauri visai taigai atpakaļ līdz mīļotās durvjupriekšai, atrod viņu sveiku un veselu, bet ne tobrīd mājās, nolemj viņu sagaidīt, sāk kurt krāsni, pamana uz malkas pagales sagādes zīmogu, kas nozīmē, ka Lara pieņemusi kāda gluma labdara palīdzibu (kas ir tik saprotami! tādos apstākļos butu pašnāvnieciski to nepienemt) un nodomā pie sevis:
"vot, bļaģ, mauka!"