..nu patiesībā es ļoti gaidīju šos svētkus, jo ar sajūtām man problēmu nav, taču, sākot ar gadu miju, man katru nedēļu bija jāraksta riņķī apkārt par kādu kolektīvu no sava karaliskā miesta. Sākumā tas šķita interesanti, bet jau procesa vidū sāka mesties šķērmi un lūdzu to Kungu, lai kaut vienu nedēļu kāds cits paklausās tos sajūsminātos stāstus un piedzīvojumus. Protams, tāda laime man nespīdēja, tāpēc, kad pirms pāris dienām manām mokām tika oficiāli pielikts punkts, es jutos tik laimīga, tik laimīga, nu tik laimīga, ka tagad saprotu - man ar šo pusgadu pietika, lai tagad es mierīgu sirdi varētu par svētkiem nelikties vairs ne zinis..
P.S. Viss jau ir izdzīvots caur citiem:D