[#]
« previous entry | next entry »
Aug. 20., 2007 | 07:58 am
man atkal nav tiesību, bet es tās pievākšu; izteikties; stāties kādā dedzīgā pozā:
skat, skat, tur laukā zvaigznītes ir mātes monologs, dzejoļa forma ir gara, silta uzruna (puikas mammai ir iztēle, visretākā un dārgākā lieta, jo pat par dārgo naudu nenopirksi, tagad gan tiesa viņai būtu vairāk noderējusi dārgā nauda, tagad = dzejoļa laikā); vārdu sakot DRAMATIZĒTS izmisums; dramatizēts ne tai nozīmē, kā pie mums pieņemts saprast šo vārdu, proti, pārspīlēts
[nav grūti atcerēties, saka taču - ko tu dramatizē?, kad vēlas paust savu attieksmi pret kāda pārdzīvojumu kā neadekvātu pārdzīvojamā nozīmei]
bet dramatizēts kā - izteikts tveramā, lai arī netiešā formā, monologā, kurā viņa pati nesaka - mums nekā nav mājās, nav naudiņas un nebūs, man nozaga pēdējo un izmeta no darba, un tēta mums nav; bet tas viss var slēpties aiz šī monologa NOTIKUMA. Izskatās, ka monologa virzība ir uz to, lai nomierinātu neēdušo bērnu, kurš neiemieg, novērstu viņa domas no nabaga vēdera; var mēģināt iedomāties, ka māte pati arī nav ēdusi, visticamāk, pēdējās dažas ēdienreizes izlaidusi, atdodot to, kas vēl ir, savam puikam, bet nu beidzies arī tas, un atliek tiešām tikai zvaigznes.
un, jā, runājot par varbūt kaut kādu patību turošām reālijām, individuālās prioritātes, liela jēga no tām nav, bet kaut kur jau jāliek divdomīgā dievadāvana - - brīvā griba, lūk, ņem un investē prioritātēs; ir tās un vēl tāda laba lieta kā intereses, pirms zaudē savu spēku arī tas, var vēl baigi daudz ko jauku izveidot no plastilīna. lūk, pie reizes iznāca arī tribjūts animātoram Tatarinovam. forši. arī vajadzēja.
skat, skat, tur laukā zvaigznītes ir mātes monologs, dzejoļa forma ir gara, silta uzruna (puikas mammai ir iztēle, visretākā un dārgākā lieta, jo pat par dārgo naudu nenopirksi, tagad gan tiesa viņai būtu vairāk noderējusi dārgā nauda, tagad = dzejoļa laikā); vārdu sakot DRAMATIZĒTS izmisums; dramatizēts ne tai nozīmē, kā pie mums pieņemts saprast šo vārdu, proti, pārspīlēts
[nav grūti atcerēties, saka taču - ko tu dramatizē?, kad vēlas paust savu attieksmi pret kāda pārdzīvojumu kā neadekvātu pārdzīvojamā nozīmei]
bet dramatizēts kā - izteikts tveramā, lai arī netiešā formā, monologā, kurā viņa pati nesaka - mums nekā nav mājās, nav naudiņas un nebūs, man nozaga pēdējo un izmeta no darba, un tēta mums nav; bet tas viss var slēpties aiz šī monologa NOTIKUMA. Izskatās, ka monologa virzība ir uz to, lai nomierinātu neēdušo bērnu, kurš neiemieg, novērstu viņa domas no nabaga vēdera; var mēģināt iedomāties, ka māte pati arī nav ēdusi, visticamāk, pēdējās dažas ēdienreizes izlaidusi, atdodot to, kas vēl ir, savam puikam, bet nu beidzies arī tas, un atliek tiešām tikai zvaigznes.
un, jā, runājot par varbūt kaut kādu patību turošām reālijām, individuālās prioritātes, liela jēga no tām nav, bet kaut kur jau jāliek divdomīgā dievadāvana - - brīvā griba, lūk, ņem un investē prioritātēs; ir tās un vēl tāda laba lieta kā intereses, pirms zaudē savu spēku arī tas, var vēl baigi daudz ko jauku izveidot no plastilīna. lūk, pie reizes iznāca arī tribjūts animātoram Tatarinovam. forši. arī vajadzēja.