silvija -

apraudājos Mūkusalā pie vienkāršas mājas, kas tur pie Dienas redUkcijas aizķērusies starp sliedēm un skvēru ar kaķu iemīļotajiem bukšiem.
sārtziedu ābeles strīpā, kā kalnu grēda nedziestošā rītausmā, ja neredz katras koka kāju;

saruna: Viņa - taisnības karavīrs, Viņš - garāmgājējs ar dzimumzīmēm uz jaunās sejas, plēstu aizdzijušu rētu uz kakla uhn grūtnieci blakus dzeltenā jakā


Viņš: - Kur tu brauc, stulbā? Viņa pabrauc tiem uz ielas garām, bremzē, skatās viņā pār plecu, ripojot vēl uz priekšu.
Viņš: Kur tu brauc? Nu, kur tu brauc, kur tu brauc, nu, kur brauc? Viņa apgriežas, brauc pretī, vēro.
Viņš: hahhha, nu, kas ir, kur tu brauc? Grūtniece aiziet pa priekšu, abi virzās pa ielu sāns pie sāna - Stulbā un Kurtu Braucējs.
Viņš: Brauc, kas tev ir, ko apstājies, kas ir, es tev parādā kaut ko esmu vai? ātrāk vajag braukt. Viņa brauc, klusē. skatās.
Viņš: Brauc, ātrāk vajag braukt. kas tev ir - parādā tev kaut ko esmu, vai?
Viņa: Es tevi mazliet pavadīšu, ejam.
Viņš: Es pats varu paiet. kas, ko skaties, es tev parādā....vai. Abi pietuvojušies krustojumam ar zaļo gaismu.
Viņa: Iesim pāri, varbūt tev vajag ceļabiedru.
Viņš: Es varbūt parunāties gribēju. Bet kur jūs braucat - uz kurieni, ko?
Viņa: lai ar kādu parunātu, tu sāc sarunu ar stulbais vai stulbā?
Viņš: Es jums neteicu stulbā.
Viņa: Vajag atbildēt par saviem vārdiem.
Viņš: NU, labi es jums varu atvainoties, ja, tas jums būs labāk?
Viņa: Paldies.
Viņš: Bet uz kurieni jūs tiešām braucat?
Viņa: Taisni.