silvija - Afiša fafiša

Pašā nedēļas nogalē - svētdien, 28.februārī, pl.19:00 Latvijas Jaunā teātra institūta producētā Ineses Mičules izrāde ..Stāsti man par.. ļaus atgriezties tik šķietami tālajā 1984. gadā, kad jaunieši kavēja skolu un štukoja, kur nopirkt jaunus džinsus, pīpēja Kosmosu un klausījās itāļu mūziku. Kā jauns, tikko skolu beidzis cilvēks domāja, juta, mīlēja, meklēja sevi pieaugušo pasaulē astoņdesmito gadu Rīgā? Tā nav moralizēšana vai maskarāde par aizgājušo laikmetu, bet gan centieni atbildēt uz jautājumu - kādu es iedomājos savu nākotni? N.B. Biļetes uz izrādi ..Stāsti man par.. var iegādāties Biļešu servisā un pirms izrādes.

uz tikšanos teātrī! [citāta beigas]


Atzīšos, šis pieteikums man šķiet ārkārtīgi aizdomīgs. Es beidzu videni tai gadā. Bet acīmredzot neesmu bijusi jauniete, jo nekas no minētajām lietiskās realitātes pazīmēm nebija tas, ar ko dzīvoju. Bet tas būtu tikai par ārkārtīgi šaurajiem priekšstatiem, kas šodienas "jaunajam" ir par pavisam nesenu pagātni. Taču visdīvainākais šķiet izrādes motivācijas jautājums - apgalvojums: Tā nav moralizēšana vai maskarāde par aizgājušo laikmetu, bet gan centieni atbildēt uz jautājumu - kādu es iedomājos savu nākotni? [kur te loģika?]

Manuprāt, arī tā veidojas dažādu paaudžu geto; nošķīrumi ar neredzamu dzeloņdrāšu žogu; kādas vispār varētu būt tiesības vai vajadzība moralizēt? Un kur ir aizgājis laikmets, ja tas, un vēl senāki par to, staigā pa ielām manā un vecāku paaudžu pārstāvju iemiesojumā? Bet - ja par kopskatu - uz šo Mičules izrādi taču implicīti tiek aicināti tikai viņas vienaudži, vai ne, proti, tie, kas par 80ajiem rūpīgāk, smalkāk, sakarīgāk domāt nav spējīgi? Jeb jūs šai anotācijā dzirdat ko citu?