nevarēju noturēties, vienkārši visu laiku par to domāju, viņš izskatās pēc Einšteina latvieša ādiņā
Jan. 15., 2007 | 11:53 am
Baušķenieks ir dzimis 1910.gada 25.augustā Jelgavā. 1930.gadā viņš iestājās arhitektūras fakultātē, bet 1933.gadā tika uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā.
Mākslinieks ieradās pasaulē 1910.gadā kā jaunākais piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs bija ormanis - preču izvadātājs, bet māte - mājsaimniece. Kad beidzās Pirmais pasaules karš, sākās viņa skolas gadi. «Par šo laiku patīkamas atmiņas man nav. Sekmes mācībās ļoti viduvējas. Vidusskolu Jelgavā tomēr beidzu, savulaik stāstīja mākslinieks.
«Man bija 19 gadu. Iestājos darbā un piecus gadus biju sīks kancelejas ierēdnis. Mēģināju iekļūt Latvijas Universitātē. Neticami, bet es izturēju konkursa pārbaudījumus un 1930.gadā jau biju arhitektūras fakultātes students. Tur radās interese par tēlotājmākslu,» savulaik atminējās Baušķenieks.
Gleznošanas pamatus Baušķenieks apguvis pie mākslinieka J.Bīnes, un 1933.gadā pēc pārbaudes eksāmeniem ticis uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā.
«Man laimējās ar pedagogiem: Ubāns, Tone, Annuss, Miesnieks, Ēliass, Vippers, Prīmanis. Konrāds Ubāns mācīja, cik daudz krāsas jāuzspiež uz paletes, Kārlis Miesnieks - ka galvenais gleznā ir pareizi cilvēka kaulu garumi, Voldemārs Tone mums skaidroja, ka skatoties pret gaismu ar piemiegtām acīm viss vibrē un ir neskaidrs, bet Ģederts Ēliass - pavisam īsi - par krāsām neviens neko nevar pateikt,» savulaik rakstīja Baušķenieks.
Kara beigas mākslinieks pavadījis amerikāņu, angļu un franču gūstekņu nometnēs, bet 1946.gadā atgriezies Rīgā un sācis pelnīt iztiku, veicot dažādus dekoratīvus noformēšanas darbus. Viņš strādājis arī kā pedagogs - mācīja bērniem zīmēšanu.
Gleznošanu Baušķenieks atsācis ap 1950.gadu, un vēlākajos gados piedalījies izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kā arī Maskavā. Mākslinieka pirmā personālizstāde Rīgā notika 1975.gadā. Viņa darbi rādīti Lietuvā, Vācijā, Krievijā, ASV, Francijā, Austrālijā. Gleznas atrodas privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Baušķenieku dēvē par vienu no latviešu laikmetīgās mākslas patriarhiem un avangardistiem. Māksliniekam piemita īpašs labsirdīgs humors, un ar tā palīdzību tika radīta pietiekami nopietna sociāla darbu tematika. Baušķenieka personības raksturīga īpašība bija kritizēt, bet piedot cilvēkiem viņu negatīvās īpašības un vājības.
Baušķeniekam piemita savdabīgs rokraksts, kur sasaucas sirreālisma un naivās mākslas stilistika, un balstās uz paša izveidotās punktošanas tehnikas tradīcijām ar māksliniekam raksturīgo maigo pasteļtoņu kolorītu.
«Ierosinājumus savu gleznu sižetiem gūstu no apkārtējās vides, sadzīves notikumiem. Formu traktēju reālistiski. Pie katra darba strādāju ilgi - vienu līdz divus mēnešus pa 8-12 stundām dienā. Patīk pats gleznošanas process, pareiza risinājuma meklēšana,» savulaik stāstīja mākslinieks.
Pagaidām vēl neesot zināms, kad notiks atvadīšanās no mūžībā aizgājušā mākslinieka.
Mākslinieks ieradās pasaulē 1910.gadā kā jaunākais piecu bērnu ģimenē. Viņa tēvs bija ormanis - preču izvadātājs, bet māte - mājsaimniece. Kad beidzās Pirmais pasaules karš, sākās viņa skolas gadi. «Par šo laiku patīkamas atmiņas man nav. Sekmes mācībās ļoti viduvējas. Vidusskolu Jelgavā tomēr beidzu, savulaik stāstīja mākslinieks.
«Man bija 19 gadu. Iestājos darbā un piecus gadus biju sīks kancelejas ierēdnis. Mēģināju iekļūt Latvijas Universitātē. Neticami, bet es izturēju konkursa pārbaudījumus un 1930.gadā jau biju arhitektūras fakultātes students. Tur radās interese par tēlotājmākslu,» savulaik atminējās Baušķenieks.
Gleznošanas pamatus Baušķenieks apguvis pie mākslinieka J.Bīnes, un 1933.gadā pēc pārbaudes eksāmeniem ticis uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā.
«Man laimējās ar pedagogiem: Ubāns, Tone, Annuss, Miesnieks, Ēliass, Vippers, Prīmanis. Konrāds Ubāns mācīja, cik daudz krāsas jāuzspiež uz paletes, Kārlis Miesnieks - ka galvenais gleznā ir pareizi cilvēka kaulu garumi, Voldemārs Tone mums skaidroja, ka skatoties pret gaismu ar piemiegtām acīm viss vibrē un ir neskaidrs, bet Ģederts Ēliass - pavisam īsi - par krāsām neviens neko nevar pateikt,» savulaik rakstīja Baušķenieks.
Kara beigas mākslinieks pavadījis amerikāņu, angļu un franču gūstekņu nometnēs, bet 1946.gadā atgriezies Rīgā un sācis pelnīt iztiku, veicot dažādus dekoratīvus noformēšanas darbus. Viņš strādājis arī kā pedagogs - mācīja bērniem zīmēšanu.
Gleznošanu Baušķenieks atsācis ap 1950.gadu, un vēlākajos gados piedalījies izstādēs Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kā arī Maskavā. Mākslinieka pirmā personālizstāde Rīgā notika 1975.gadā. Viņa darbi rādīti Lietuvā, Vācijā, Krievijā, ASV, Francijā, Austrālijā. Gleznas atrodas privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Baušķenieku dēvē par vienu no latviešu laikmetīgās mākslas patriarhiem un avangardistiem. Māksliniekam piemita īpašs labsirdīgs humors, un ar tā palīdzību tika radīta pietiekami nopietna sociāla darbu tematika. Baušķenieka personības raksturīga īpašība bija kritizēt, bet piedot cilvēkiem viņu negatīvās īpašības un vājības.
Baušķeniekam piemita savdabīgs rokraksts, kur sasaucas sirreālisma un naivās mākslas stilistika, un balstās uz paša izveidotās punktošanas tehnikas tradīcijām ar māksliniekam raksturīgo maigo pasteļtoņu kolorītu.
«Ierosinājumus savu gleznu sižetiem gūstu no apkārtējās vides, sadzīves notikumiem. Formu traktēju reālistiski. Pie katra darba strādāju ilgi - vienu līdz divus mēnešus pa 8-12 stundām dienā. Patīk pats gleznošanas process, pareiza risinājuma meklēšana,» savulaik stāstīja mākslinieks.
Pagaidām vēl neesot zināms, kad notiks atvadīšanās no mūžībā aizgājušā mākslinieka.