pēc tam, kad skarbie "viesnīcas" (iestādes vārdu neminēšu) apsargi teica- nē, jūs  nedrīkstat (pilnīgs wtf? idiotisms) pat sēdēt laukā pie strūklakas, kur nu vēl uzspēlēt 2 vijoles un dejot, mēs izdomājām iet uz vilciena perona, kas ir uzreiz ārpus "viesnīcas" teritorijas un sarīkot mazu ballīti tur. tā nu no pusnakts līdz 4 rītā- daži izturīgākie amerikāņi, ukraiņi, zviedri un es mācījāmies viens otra dejas, spēlējām vijoles, akordeonus, ģitāru, bandžo u.t.t. dzērām alu no marinēto gurķīšu burkām.  ukraiņi dziedāja tik skaisti, ka sirdi pilnīgi plēsa laukā. 

-

 tur, uz tā perona vakarnakt bija tik daudz cilvēkmīlestības, cik pa visiem Daniēlas Stīlas romāniem kopā (un jā, tai kundzītei tādu ir daudz).