Trokšņi

Trīs mēneši ir pagājuši ellīgi ātri. <3

Jaunās Despu dzesmas ir LOVE. Īpaši Cocoon, kurā, šķiet, diezgan daudz vārdu ir angļu valodā.

Man beidzot izdevas pieslegt to tizlo GPRS! ^^ Opera Mini = win. I can blog while I sleep! Tikai garum/mikstinajum zimju nav. Sovakar otro reizi biju uz Drakula. Sveshas asinis. Un zinat ko? AWSUM! ^_____^

Diez kāda sasodīta muša man iekoda, ka es izlēmu brokastīs ēst nūdeles. O.o Ar sieru. Un majonēzi+sinepēm+tomātu mērci. Rezultātā manā priekšā ir kaut kas, ko diezgan viegli varētu sajaukt ar smadzenēm. Tāds saķepis rozīgs makaronu kunkulis. Brain food! Itadakimasu!

P.S. Skhool's killing me. Kādam nav eseja/referāts par Livonijas tēmu or smthing? :( Nav nevienas (!) atzīmes vēsturē.

A promise to myself it is.

šonakt mani mocīja visbriesmīgākais murgs, kādu atceros. Tas bija baiss. Mazdrusciņ Gantz un Silent Hill 4: The Room iedvesmots.Pamodos trīs reizes, ar atvieglojumu konstatējot, ka tas ir tikai sapnis, tomēr aizmiegot es tur atkal atgriezos. :s Jūtos draņķīgi, it kā aiz muguras negulēta nakts.

Vakardiena bija ellīgi jauka.

Ārā spīd saulīte, es šodien biju pārsteidzoši laba meitene un aizgāju uz matemātikas konsultāciju ACTUALLY uzrakstīt kaut kādu darbeli, tādēļ tagad sūcu Dīlaitiņus un ņammāju savas sirdsmīļās nūdelītes. Esmu atkal atklājusi savu mīlestību pret fotošopu un lieliski pavadu laiku. LG. Life's good.

Prom.

Tikko man teju acu priekšā notrieca mazu bērnu. Es dzirdēju riepu kaukoņu, pāris dobjus būkšķus un tad no visām pusēm atbalsojās asins stindzinoši brēcieni. Es apgāju ap stūri. Nē, bērns bija bezsamaņā, brēca viņa māte, pārliekusies pār cietušo. Visapkārt cilvēki viens caur otru zvanīja ātrajai palīdzībai, it kā kvantitāte šeit būtu noteicošais bērna izglābšanā. Garāmgājēji, pārvērtušies skatītājos, stāvēja un vēroja šo dzīvo teātri - bezsamaņā guļošs bērns(kurš iespējams gulēja asins peļķē, uz slapja asfalta grūti pateikt), māte, kuras aizkritusī balss man vēl tagad skan galvā un izmisušais šoferis. Viena doma manā galvā bija Kādēļ es neizgāju desmit sekundes ātrāk?, tomēr, ja man ar līdzjūtību šajā gadījumā bija tā pašvakāk, tad cieņā pret nāves mokās kliedzošo māti, kura, redzot kā viņas mazulis nolido pāris metrus(šādā attālumā bija mašīna) un piezemējas uz melnā asfalta, šķiet bija zaudējusi jebkādu savaldīšanos, es nepaliku skatīties, kā atrisināsies notikumi... Bet tā brēkšana. Man vēl tagad ir šķērmi ap dūšu. :|
Tomēr - kādēļ man nerūp vairāk?

I'd like to be a better person.

UPDATE: Šoferis, ko redzēju, acīmredzot bija no citas mašīnas, jo vainīgais esot aizlaidies. Piecgadīgais puika esot gājis bojā. Dzīve ir skaista. -_-

Pasaule ir pelēka. Tā ir bijusi pelēka jau gana ilgi, lai es vairs neatminētos pārējās krāsas. Es zinu to nosaukumus, jā. Citi mēdz tās pieminēt, par tām runāt. Bet, kad es klausos, es iztēlojos vienīgi pelēkos toņus. Jā, tur ir zināma variācija, bet man nekad nav tā īsti patikusi pelēka krāsa. Es labprāt pajautātu kā izskatās šis sarkans, kā izskatās zils... Bet krāsu nevar aprakstīt. Ja vienīgā, ko atpazīsti ir pelēka, tad nevar pastāstīt par citu. Un es nejautāju. Kad man norāda uz lietām un saka, ka tas esot sārts, man krūtīs nelāgi iekņudas, jo man tas ir vienīgi pelēks. Un tad norāda uz kaut ko citu un saka "debeszils", bet kņudēšana pieņemas spēkā, jo manas debesis ir lietus mākoņu krāsā arī ja ir skaidras. Vienā brīdī man apnīk māt ar galvu un izlikties, ka saprotu, ka redzu. Un tad es pasaku, ka Tavs lillā man ir pelēks. Bet Tu mani apsmej, bāz man sejā to savu lillā, apvainojies, ka es to nosaucu par pelēku. Manī milzt niknums. Kā Tu vari iedomāties, ka es Tev tik svarīgo lillā saucu par pelēku, lai iegrieztu Tev? Ka Tu esot vainīga, ka šis lillā manās acīs ir vienīgi pelēks?

Apsveicu, Tu tagad esi viena.
Es pat pasmaidīju. And I'm blind?

If you hate me SO much, varbūt neapgrūtini sevi.
Whatever, man šodien apnika.
Izsmēli.

Skolā mākslinieku vakars. Domes IT dvīņi spēlē akustiskās ģitāras.

L: *čukst* Viņi laikam visu dara kopā...
R: *gives a choking sound and bends over shuddering with laughter*
L: YOU PERVERT!

Man šorīt galva reibst tik ļoti, ka iešana taisni sagādā problēmas, kas līdz šim pieredzētas tikai pēc zināmu šķidrumu lietošanas. Kad es noliecos pāri vannas malai, lai mazgātu matus, es ievēlos ar galvu pa priekšu tajā iekšā.
Man šķiet, ka mans zemais asins spiediens šobrīd uzstāda personīgo rekordu.

Nu ko, streipuļojusi uz skolu es vēl neesmu.

Those damn glass walls.
*klaudzina*

Jaunajā gadā mums bija liela, sarkana lapa, uz kuras mēs rakstījām savas vēlēšanās. Otrā pusē es ar trekniem melniem burtiem uzrakstīju "Please, let's just all get along". Tur nebija visu cilvēku, ko es būtu labprāt tur redzējusi, bet es domāju par viņiem visiem. Daži no tiem cilvēkiem ir parādījušies atpakaļ, daži ne... Daži vienkārši eksistē paralēli. And still.

Please, let's just all get along.

Besībesībesībesībesīīīī!
Riebjas.
Bļin.
PAVASARI!

Raaaaaaaaaaah!

Kā, mīļā, dzīvojas,
Tu stīga, stīga, stīga uzvilktā?
Tu garumazīme manā dzīvībā
Šai trakā, trakā, trakā pasaulē.
Nu, zelta stīga, nodrebi!
Nāk jaunas skaņas tevi atskaņot,
Nāk jauni vārdi tevi ievārdot,
Tur, jaunā saulē, ievārdot.

/J.Peters/

^_^
All right, partner,
You know what time it is.

Funfunfun.
Meatalicious!

Sievietēm šodien vara!
___
Enough is enough.