Trokšņi

Pasaule ir pelēka. Tā ir bijusi pelēka jau gana ilgi, lai es vairs neatminētos pārējās krāsas. Es zinu to nosaukumus, jā. Citi mēdz tās pieminēt, par tām runāt. Bet, kad es klausos, es iztēlojos vienīgi pelēkos toņus. Jā, tur ir zināma variācija, bet man nekad nav tā īsti patikusi pelēka krāsa. Es labprāt pajautātu kā izskatās šis sarkans, kā izskatās zils... Bet krāsu nevar aprakstīt. Ja vienīgā, ko atpazīsti ir pelēka, tad nevar pastāstīt par citu. Un es nejautāju. Kad man norāda uz lietām un saka, ka tas esot sārts, man krūtīs nelāgi iekņudas, jo man tas ir vienīgi pelēks. Un tad norāda uz kaut ko citu un saka "debeszils", bet kņudēšana pieņemas spēkā, jo manas debesis ir lietus mākoņu krāsā arī ja ir skaidras. Vienā brīdī man apnīk māt ar galvu un izlikties, ka saprotu, ka redzu. Un tad es pasaku, ka Tavs lillā man ir pelēks. Bet Tu mani apsmej, bāz man sejā to savu lillā, apvainojies, ka es to nosaucu par pelēku. Manī milzt niknums. Kā Tu vari iedomāties, ka es Tev tik svarīgo lillā saucu par pelēku, lai iegrieztu Tev? Ka Tu esot vainīga, ka šis lillā manās acīs ir vienīgi pelēks?

Apsveicu, Tu tagad esi viena.
Es pat pasmaidīju. And I'm blind?