Trokšņi

Tikko man teju acu priekšā notrieca mazu bērnu. Es dzirdēju riepu kaukoņu, pāris dobjus būkšķus un tad no visām pusēm atbalsojās asins stindzinoši brēcieni. Es apgāju ap stūri. Nē, bērns bija bezsamaņā, brēca viņa māte, pārliekusies pār cietušo. Visapkārt cilvēki viens caur otru zvanīja ātrajai palīdzībai, it kā kvantitāte šeit būtu noteicošais bērna izglābšanā. Garāmgājēji, pārvērtušies skatītājos, stāvēja un vēroja šo dzīvo teātri - bezsamaņā guļošs bērns(kurš iespējams gulēja asins peļķē, uz slapja asfalta grūti pateikt), māte, kuras aizkritusī balss man vēl tagad skan galvā un izmisušais šoferis. Viena doma manā galvā bija Kādēļ es neizgāju desmit sekundes ātrāk?, tomēr, ja man ar līdzjūtību šajā gadījumā bija tā pašvakāk, tad cieņā pret nāves mokās kliedzošo māti, kura, redzot kā viņas mazulis nolido pāris metrus(šādā attālumā bija mašīna) un piezemējas uz melnā asfalta, šķiet bija zaudējusi jebkādu savaldīšanos, es nepaliku skatīties, kā atrisināsies notikumi... Bet tā brēkšana. Man vēl tagad ir šķērmi ap dūšu. :|
Tomēr - kādēļ man nerūp vairāk?

I'd like to be a better person.

UPDATE: Šoferis, ko redzēju, acīmredzot bija no citas mašīnas, jo vainīgais esot aizlaidies. Piecgadīgais puika esot gājis bojā. Dzīve ir skaista. -_-