mani vienmēr ir sajūsminājušas nejaušības. tas, kā visi ikdienišķie un mazsvarīgie notikumi savērpjas ķēdītē un beigās izveido kaut ko nozīmīgu. viss taču notiek tik nejauši. tikai būt īstajā vietā un īstajā laikā. vai arī neīstajā vietā un neīstajā laikā. un viss jau varēja būt citādi. vienas durvis ved pie citām, kamēr pārējās, kurām nez kāpēc paiets garām, tā arī paliek mūžīgs noslēpums. un mēs paši taču nekad nezinam, ko darām.
bet domas materializējas - to nekad nedrīkst aizmirst.