surveiller et punir

mazliet pietrūkst mana baleta. tas bija mokoši, bet toties ieviesa armijas disciplīnu.
tās bija īstas mazohisma paraugstundas, kas biežāk noveda līdz asarām, grūti norijamām dusmām un sakostiem zobiem, nekā ļāva izjust savu ķermeni un to, ka kaut kas kādreiz arī mazliet izdodas. nekādu malacis un ļoti labi, saulīt, tas lai paliek pensionāru kluba nodarbībām. vienīgie mierinājuma vārdi bija - nekas, nekas, pirmie desmit gadi tie grūtākie. katru reizi es sev zvērēju, ka tā ir pēdējā, taču jau nākamajā rītā cēlos un gāju atkal. kā nopērts suns, kas lien atpakaļ pie saimnieka.