providencei, spītu un lepnību dalot, būs smagi paslīdējusi roka, viss labums izlijis pār mani. pat nezinu, ko ar to visu tagad iesākt.
varētu taču dzīvot mierīgi - govis ganīt un zāli pļaut, bet garos ziemas vakaros izšūt greznus musturus krustdūrienā, nevis mūžīgi iekulties kaut kādās avantūrās un mētāties apkārt pa pasauli.
nav miera.
toties ir kārtējā vienvirziena biļete un koferis, mans uzticamais draugs. nenovēršami tuvojas brīdis, kad es atkal pazudīšu tālēs zilajās ar ātrumu 800 km/h.
kungs, piedod man, jo es nezinu, ko es daru.