uz viļņa

es pagriežu pasaulei muguru, aiz kuras paliek mēmas priedes, bērnu čiepstoņa, bailes, dusmas, un miljons sīku domu, kuras neviens vairs neatceras. es brienu jūrā, kamēr priekšā redzams vien bezgalīgs ūdens klajums. kā plūdi tuksnesī. ienirstu vilnī un neatskatoties peldu arvien tālāk, uz priekšu. es esmu laiva, kurai pretī riet saule un vējš svilpj gar ausīm. tas ir reibinoši, es slīdu arvien tālāk, dziļāk jūrā. putām šķīstot, nāk viļņi, es lidoju un spiedzu no sajūsmas, līdz vairs nav spēka un ļaujos jūrai iznest sevi krastā, kur saldā nogurumā atkrist smiltīs. jūra skalojas pie kājām un dziedina dziedot.