sirsnīgas sarunas

turēdamās pie kafijas krūzes, slāju pa ielām, kad pie manis ar vārdiem man arī nav daudz laika (kas vēlāk tika atkārtoti vēl vismaz trīs reizes) vērsās jauns cilvēks ar kādas baznīcas piespraudi pie krūts. atcerējos veselu baru viņa kolēģu, kuri pirms ziemassvētkiem zvanīja pie manām durvīm, lai nodziedātu svētku dziesmu. kaut arī smalkjūtība ne vienmēr ir mana sabiedrotā, laipniem cilvēkiem atteikt ir grūti, turklāt "kāpēc ne" manā prātā ikreiz nostrādā precīzāk par jebkuru citu argumentu. arī šoreiz biju labā noskaņojumā un apstājos, turklāt jaunajam cilvēkam bija neparasti zilas acis, kurās man nu bija iespēja netraucēti lūkoties, kamēr viņš stāstīja, cik ļoti jēzus mainījis viņa dzīvi. es paudu par to savu sajūsmu, novēlēju daudz laimes arī turpmāk un sameloju, ka dzīvoju citā valstī. tas gan nav pārāk tālu no patiesības, tāpēc jādomā, ka dievs piedos.