pirms pāris dienām visā nopietnībā apsvēru, vai anna kareņina man būtu pats ieteicamākais, ko šobrīd skatīties. taču čajkovskis un apburoši dejojošā viktorija jansone aiznesa citā dimensijā un, pretēji paša stāsta vēstījumam, viesa pat kādu ticību dzīvei.
toties dailes teijātera "izredzētais" izvērtās ne tikai par pilnīgu balagānu (kas vēl varētu būt pieciešams), bet īstu spīdzināšanas seansu, kā rezultātā atdevu rūpīgi glabāto nevainību šai izrādei un pirmoreiz mūžā aizgāju no teātra jau starpbrīdī.