mūzikas bibliotēkā, pa operām un klavierkoncertiem rokoties, manu uzmanību nejauši piesaistīja aizkustinošs skats. stūrī galdiņš, uz tā kaut kādas grāmatas, kaut kādas bildes. visam pa vidu balta papīra lapa, salocīta. uz lapas ar pildspalvu, necilā rokrakstā un rūpīgi pārvilkts ar zilu marķieri rakstīts: kurtam kobeinam - 40.
tālākais rīcības plāns skaidrs. k.k. mūžīgai piemiņai un bibliotēkas darbinieces negaistošai uzticībai par godu sameklējam jau pieputējušajos kaktos kādu smells like teen spirit un atceramies bērnību zūdošā nirvānā.

no visiem mūžīgajiem un neatbildamajiem jautājumiem vismūžīgākais un neatbildamākais man tomēr ir viens - kā tev iet?
esmu to dzirdējusi miljoniem reižu un kādreiz pat uzdodu pati (gadās jau arī, ka interesē tomēr), zinu pareizo un vēl pāris iespējamās atbildes, tomēr muļķīgā kārtā šis jautājums mani vēl arvien ikreiz izsit no līdzsvara.
iezvanās telefons, telefonā nepazīstams numurs, bet pazīstama balss. un turpat jau arī kā iet? tajā galā un kārtējais mulsums un apjukums nevietā no manas puses. tā vietā, lai atbildētu automātiski un turpinātu sarunu, es pēkšņi sāku domāt, kā tad man tik tiešām iet un ko vispār var atbildēt uz tādu jautājumu, līdz pēc mirkļa mulsuma un neartikulētas stostīšanās izdvešu nezinu...auksti. un tad, kā beidzot atcerējusies, ka atbildi neviens no manis nemaz negaida, arī nu labi, jā.
kā tev iet, kā tev iet, kā tev iet. neprasiet to man, es vēl padomāšu, ka jāatbild nopietni.