arī man ir ko teikt

gribējās jau paklusēt, bet varbūt pārmaiņas pēc tomēr vadīties pēc "kāpēc klusēt?", nevis "kāpēc kaut ko teikt?".
tātad šo dienu top tēma - vēlēšanas.
rezultātus nekomentēšu, taču atļaušos tomēr pabrīnīties par daudzu cilvēku motivāciju balsot par to vai citu partiju. nu kā, nu kā var balsot, pamatojoties uz argumentiem no sērijas "viņi man 5 ls pie pensijas pielika" (par inflāciju pofig) vai tikai tāpēc, ka "zaļie", "zemnieki", "krievi" vai "kristīgie"? jā, un kāpēc gan ne par viktoru lapčenoku, viņam tak tik jaukas dziesmas. un labs cilvēks taču. smuki stāv pie mikrofona. bet par tiem tur gan labāk ne, "aizsūtīs vēlreiz uz sibīriju". jēziņ. tad jau naivie romantiķi, kas balsos tikai tad, kad sagaidīs partiju, par ko atdot sirdi un dvēseli, šķiet pavisam mīļi un nekaitīgi (kaut arī tāpat aizbrauks uz īriju, jo te taču viss slikti).
sāku piekrist, ka katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.
viss. esmu runājusi.