aizgāju pie omes, a pie omes draudzene. kādreizējā kaimiņiene, tipiska tirgus tante. visu laiku vārās par to, ka mans vīrs jau nu gan būšot laimīgs (par to neapšaubāmi liecina jau mans vēl skolas laikā atzītais fakts, ka brokastis es sev gatavoju pati (jo neviens cits to nedarīja) un tas, ka neizskatos gluži tizla). brīnos, ka vēl neesmu "norakstīta" vecmeitās, vidusskola tak sen jau aiz muguras. un vēl viņa visulaik komentē katru manu klīstošo kilogramu, turklāt dara to trešajā personā, kas ir īpaši kaitinoši. kattreiz kad viņu satieku (tas, par laimi, ir reti) man jāklausās "cik tā silentio tieva palikusi" (kas es kāda govs biju, vai?), vai "tā silentio tā kā tāda dūšīgāka izskatās". tā kā nevēlos iesaistīties bezjēdzīgā diskusijā, neko nesaku un aizeju kaut kur citur. "redz, kāda tā silentio kautrīga, he he". es neesmu kautrīga,****, es esmu pieklājīga un saprotu, ka nav obligāti tādai tantei šņākt virsū, "kas tev, ****, daļas gar maniem kilogramiem" un tāpēc izvairos uzturēties to vien provocējošos apstākļos. kautrīga es esot. maza un pūkaina,uķi ķuķi, tūlīt apraudāšos.