Nieki

Man pazudusi jebkaada laika izjuuta, jo sheit nav peec kaa noteikt laiku - vienmeer vienaadi apmaacies, nekaadu izmainju. Taa nu es arii dziivoju bez jebkaadas saprashanas, liidz paskatos pulkstenii un smaidot briinos par to, cik laiks tomeer ir aatrs.

Nav smuki mocīt cilvēkus, taču, kurš teica, ka tā nedrīkst darīt ?

Šovakar secināju, ka ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem man ir diezgan labas attiecības, es labprātāk tomēr nesatiktos. Es neizvairos un nebēgu, bet, ja nu gadījumā atkal sāktos runas par vecajām lietām, man nebūtu ko teikt. Esmu pārāk slinka, lai atkal skaidrotos, kādēļ tad toreiz sanāca tieši tā. Labāk lai viss paliek kā ir, tādā mazliet pliekanā "Čau, kā iet ?" līmenī.

Dziesmu svētkos Edzis pieradināja mani pie saldējuma ēšanas. Tā tagad ir manas dienas neatņemama sastāvdaļa.
Šodien visu dienu prātoju par un ap, un tāpat ne pie kāda secinājuma nenonāku. Viss vienīgas muļķības un nekas cits.

Gāju no veikala ar iepirkumu maisiņiem rokās, te, pēkšņi, no mugurpuses dzirdu kādu saucam : "Paejiet, lūdzu, maliņā ! Tas tā - drošības pēc. "Runātājs - apmēram 5-6 gadus vecs puika, kas brauc ar velosipēdu, bet uzrunā mani "Jūs" formā. Uz vienu brīdi sajutos tāda liela un pieaugusi, un tajā pašā laikā bija prieks par to, ka ir jau arī pieklājīgi bērni, kas savos piecos/sešos nebrūķē muti kā ostas strādnieki.

Vakar, kora mēģinājumā gulējām ar muguru uz grīdas un dziedājām.
Sākumā mēs trakoti smējāmies, bet pēc tam jau dziedājām kā nākas.
Ziniet, tā pat ir daudz vieglāk nekā stāvot kājās vai sēžot.
No malas gan skats pavērās diezgan amizants - skolotāja stāv klases vidū uz krēsla un diriģē bariņu jauniešu, kas guļ uz grīdas un vārsta mutes. He, he.

Lietus izpurgājis manus šīvakara jaukos plānus attiecībā uz mācību gada beigu svinēšanu. Vispār, izskatās, ka tas tagad ir pierimis, taču, viss ir slapjš un kājas mērcēt man itin nemaz negribās.

Šodien atradu ledusskapī saldētos ķiršus un nedaudz pamielojos. Ļoti garšīgi.

Atmiņas par vasaru...

Laba meitene šodien esmu - aiznesu visus vajadzīgos doķus un fotogrāfijas, lai beidzot varētu dabūt pasi.

Pamazām kļūstu brūnāka.
Rīt atkal dosimies.

1. pakāpes diploms :))))

Burvīgi - ārā slapjš, drēgns, vējains.
Atvainojos, vai nevarētu uz kādu pusstundu kļūt nedaudz siltāks ? Man tā kā vajadzētu ar kurpītēm aiziet līdz Mūzikas skolai un man itin nemaz negribās samērcēties un nosalt.

Atgriešanās - ne vienmēr slikta zīme.

Īstenībā, man ļoti nepatīk, ja mana vecuma jaunieši, ar kuriem man attiecības ir tikai -čau, kā iet ? - līmenī, sāk mani audzināt. Manuprāt, es pati diezgan labi tieku ar savu dzīvi galā un man nav vajadzības pēc viņu pamācībām. Labi, ne vienmēr sanāk izdarīt visu tā, kā nākas, taču es arī neuzskatu, ka viņi nu reiz būtu tie, kam vajadzētu mani par to kaunināt. Tie, kuri ir man tuvi draugi, ir tiesīgi kaut ko man pārmest un censties manu domāšanu ievirzīt pareizajās sliedēs, bet ne jau kaut kādi pavirši paziņas.

Lūdzu, neliec man tevi ienīst ! Neuzprasies uz to ar savu idiotisko rīcību !

Zvana skaņas - tinkš, tinkš, tinkš.
Zvana skaņas galvā...

Jocīgi, es nemaz nepiepūlos, lai kaut ko mainītu, viss notiek pats no sevis. Man pietiek tikai ar iedomāšanos vien ;)

Labs ir, izkausē mani !

Rīt, pirmo, un varbūt arī vienīgo reizi, iesniegšu savus zīmējumus [lasīt - mālējumus] konkursam. Nekāds prestižais vai krutais jau nu tas nav, vienkāršs skolas mēroga pasākums, tomēr tāpat ir nedaudz jokaini, jo nekad agrāk tādas lietas nebiju darījusi un nemaz nedarītu, ja vien daži klasesbiedri, pār plecu lūrēdami, neizrādītu interesi par šo manu niekošanos ar zīmuli un dzēšamgumiju, jeb, precīzāk, galarezultātu. Tāpēc, mēģināšu savu laimi, redzēs, kas tad tur sanāks.

Hmm, nemaz neesmu tik viena, kā likās. Vismaz ir pāris cilvēki, kas rūpējas par to, lai es nekādā gadījumā tā nejustos. Sasodīts, atkal ir atpakaļ tas pats pavasaris, kas bija pagājušajā gadā, kad es nu nekādīgi nevarēju saprast - ko īsti darīt, un, kad viss dažu brīdi tā sapinās, nu tā sapinās !!! Bet bija jauki.

Laikam vajadzēs saņemties mācībās. Pēdējais laiks, īstenībā.
Tā kā derētu arī pasi beidzot izņemt, kā nekā - jau pusgadu bez tās dzīvoju, trūkumu īpaši nejūtu, bet likums tomēr paliek likums.
Vispār, daudz ko vēl man vajadzētu, bet slinkums, kā jau vienmēr.