neesmu pamodusies no pagājušās piektdienas. sajūta tāda. 3 naktis pēc kārtas ap 3-5 mājās, pēc nelielas iedzeršanas un staigāšanas apkārt, neizgulēti rīti, nogulētas dienas un negulētas naktis - mana statistika. tas jau arī nedaudz pēc 806.
pēdējā laika notikumi rādās kā dīvaini sapņi, bet nav [sapņi]. viss notiek nomodā, bet es jūtos aizmigusi.
man piedāvāja labāku darbu. nosacīti. amats augstāks, vide cita, cilvēki citi, pienākumi citi, sistēma arī, bet uzņēmums viens un tas pats, tik atkal - citur. un dilemma.
ja aiziešu strādāt par bosu [zāles pārzini], atpakaļ netikšu. ja palikšu - drīz nojūgšos. sāk apnikt jau. vēl jau skola - vakars vai neklātiene. kā apvienot? ar tagadējo darbu vai iespējamo? vai izdosies? nav zināms lekciju saraksts...

bet ir pāris bet, kas mani vēl tur šeit - Krasta ielā:
*alga [kas pusgadu jau turās nedaudz virs un nedaudz kāpj],
*attiecības [saprašanās no pusvārda],
*pielāgošanās [mainīšanās, brīvās dienas/stundas, ja vajag, veselības izjūtas- darba temps un spēks]

un pāris bet, kas liek justies, ka nedaudz par ilgu te esmu:
*sistēma, kuras nav [5 priekšnieki, kam katram savas domas un nekonkrētība (te būs 1 stāsts - zemāk)],
*attiecības [kurš ar ko laiž, aprunā, zog],
*rutīna [kas sāk nedaudz izklīst, jo tiek likts lielais po un/vai darīts/nedarīts tas, ko es varu un gribu šeit un tagad, līdz brīdim, kad atkal gribas kārtību],

___
stāsts: direktors runā ar īpašnieku un zvana zāles pārzinei, interesējoties par mani - vai šodien strādā un kurā vietā. paldies un viss. pēcpusdiena - zvans zāles pārzinei no personāla daļas vadītāja - vai šodien es strādāju un atkal paldies un viss.
direktors mani notver pēcpusdienā un jautā vai negribu par zāles pārzini, uz ko man atbilde - skola, noskaidrošu un padomāšu. personāla daļas vadītājs nākamajā dienā atsauc mani pie sevis un jautā par maniem nākotnes plāniem, jo ieraudzījis manu CV vienā portālā. un te pēkšņi es nesapratu - vai viņš man gribēja piedāvāt personāla speciālista vietu vai noskaidrot vai deru zāles pārzines amatam [jo es nezinu kurš ko mūsu uzņēmumā zin, domā, nojauš].